Krievija arvien vairāk ir atkarīga no Ķīnas, un nav skaidrs, kāds galu galā būs līdzsvars starp šīm valstīm. Taču sadarbība starp viņiem neapstāsies. Ar šādu vadmotīvu savu redzējumu izklāstā Bloomberg Opinion koloniste Klāra Fereira Markesa
Gandrīz tieši pirms gada prezidents Vladimirs Putins un viņa kolēģis Sji Dzjiņpins Pekinā paziņoja, ka viņu draudzībai “nav robežu”. Mazāk nekā trīs nedēļas vēlāk Krievijas karaspēks iebruka Ukrainā, liekot Ķīnai cīnīties ar spriedzi starp tikko nostiprinātajām saitēm un nepārprotamu tās suverenitātes, teritoriālās integritātes un neiejaukšanās pamatprincipu pārkāpumu.
Tad kļuva vēl sliktāk. Putina slikti iecerētais zibenskarš ir izvērties par ieilgušu karu, atklājot Krievijas korumpētās, brutālās un slikti apmācītās militārās vienības būtību. Karš izraisīja bezprecedenta sankciju lavīnu pret Krieviju, un parādījās ekonomiskās stagnācijas un globālas enerģētikas krīzes perspektīva. Uz šī fona Rietumi ir kļuvuši vienotāki.
Tomēr Sji nav atteicies no Putina. Un viņš neatteiksies.
Ne jau kāda pakta vai īpašas draudzības dēļ starp autoritārajiem līderiem. Runa ir tikai par pragmatismu, personīgajām interesēm un citu Pekinas problēmu – ASV. Jebkurā turpmākajā konfrontācijā ir labāk, ja tuvumā ir novājināts un negodīgs sabiedrotais, nekā nav nekāda.
Protams, karš atklāja šo attiecību vājās vietas. Mēs redzējām abu valstu spējas ietekmēt vienai otru robežas. Krievija nav spējusi iegūt ievērojamu militāru atbalstu vai lielas investīcijas no Ķīnas, un Sji nav spējis pārliecināt Putinu pamest karu, kas destabilizējis globālo ekonomiku, pieņemot, ka viņš mēģināja. Viņš arī nav atdzesējis Kremļa kodoldraudus, neskatoties uz “jautājumiem un bažām”.
Karš atklāja arī krasu ekonomisko plaisu. Kopumā tirdzniecība starp valstīm 2022. gadā ir pieaugusi līdz rekordaugstam līmenim, daļēji pateicoties augstākām naftas un gāzes cenām, taču asimetrija ir tikai paplašinājusies. Krievija arvien vairāk ir atkarīga no Ķīnas kā tehnoloģiju un industriālo detaļu avota, patērētāji paļaujas uz Ķīnas precēm – 2022.gadā katrs septītais Krievijā pārdotais auto bija ķīnietis – divreiz vairāk nekā gadu iepriekš.
Krievijai ļoti vajadzīgs tirgus eksportam, un Ķīnai nav īsti vajadzīgs imports. Lai gan tā ir uzpirkusi lētus ogļūdeņražus, valsts joprojām koncentrējas uz energoapgādes drošību un piegāžu dažādošanu — līdz ar to ievērojamais SDG darījums ar Kataru 60 miljardu dolāru vērtībā, centieni stiprināt saites ar gāzi eksportējošo Turkmenistānu un skaidrs entuziasma trūkums par ”Sibīrija spēku 2”, kuru reklamē Krievija. Šo projektu var īstenot, bet tikai ar Ķīnas nosacījumiem. Arī privātās kompānijas no Ķīnas uz Krieviju nav metušās – tām nevajag šaubīgu tirgu apvienojumā ar sankciju risku. Ķīna 2022. gadā veidoja aptuveni piekto daļu no Krievijas eksporta, bet Krievijas imports un eksports veidoja 3% no Ķīnas kopējās tirdzniecības.
Arī oficiālā retorika nespēj noslēpt spēku nelīdzsvarotību. Tradicionālajā Kremļa paziņojumā gada nogalē tika uzsvērts Putina dzīvespriecīgais tonis attiecībā uz Sji, aprakstīta Sji plānotā vizīte Maskavā, aizsardzība un militāri tehniskā sadarbība, kā arī netika pieminēta Ukraina. Savukārt Pekina vizīti ignorēja, ne vārda nerunāja par militāro sadarbību, bet pieminēja Ukrainu un tās “objektīvo un bezkaislīgo” nostāju. Tomēr neviena no pusēm neatkāpās.
Jā, zināmā mērā attiecības ir personiskas. Abi līderi uztraucas par sava režīma izdzīvošanu, noraida ASV hegemoniju un tic neizbēgamam Rietumu pagrimumam. Pekina arī neuzticas NATO. Saiknes starp šīm valstīm ir augušas gadiem ilgi pirms Krievijas īstenotās Krimas aneksijas 2014. gadā.
Taču Krievijai ir maz iespēju: ekonomiku izpostījušas sankcijas un nepieciešamība uzturēt kara mašīnu. Maskava būs spiesta piekāpties Ķīnai jebkurās nesaskaņās, saka Aleksandrs Koroļovs no Jaundienvidvelsas universitātes.
Tas varētu ietekmēt visu, sākot no Ķīnas infrastruktūras attīstības plāniem līdz Dienvidaustrumāzijas politikai, kur Krievija saglabā ambīcijas un saikni ar ieroču piegādēm.
Attiecības arī neeksistē vakuumā: tuvināšanās notika kontekstā ar arvien agresīvākiem ASV centieniem iegrožot Ķīnu, kā rezultātā Sji un Putins ir apvienojušies pret Ameriku vērstās pretenzijās. Ķīna nevēlas riskēt ar attiecību pasliktināšanos ar Krieviju, kur stratēģiskā nenoteiktība ir spēcīgs preventīvs līdzeklis.
Tāpēc partnerattiecības starp Krieviju un Ķīnu turpināsies, lai ko arī nestu karš. Bet tās nekad nekļūs pilnīgas; Ķīna turpinās savu žonglēšanu – galu galā, Sji pat var apmeklēt Maskavu, bet nekāda militārā sadarbība nav paredzama. Ķīna joprojām vēlas ieņemt to, ko tā uzskata par savu likumīgo vietu pasaules kārtībā, nevis graut šo kārtību.
Netiešā veidā ir skaidrs, vai Putins izturēs spiedienu, kas viņu padara par Pekinas jaunāko partneri. Un, protams, ir arī citas negaidītas kārtis: kodolieroču izmantošana Ukrainā, Krievijas vadības maiņa vai Putina dramatiskā sakāve karā var izraisīt pārmaiņas. Taču, no otras puses, lielvalstis jau iepriekš cieta neveiksmi katastrofālos militāros piedzīvojumos, nemainot savas starptautiskās attiecības. Un Ķīna labi zina, ka draugs, kurš bēdās ir ar tevi, ir īsts draugs.
