Vakar Ukrainas pirmā lēdija Olena Zelenska sniedza inteviju televīzijas raidījumam Good Morning Britain un šeit esam apkopojuši būtiskāko no tās.
Kļūstot par aculieciniekiem šausminošajiem kara noziegumiem pret Ukrainas civiliedzīvotājiem…
Es kā parasts cilvēks raudu. Es jūtu skumjas. Es jūtu dusmas. Domāju, ka visi apkārtējie jūtas tāpat – un, ko vēl var just, ieraugot noslepkavotu cilvēku pie savas mājas? Bērns uz mātes kapa savā pagalmā? Sašauta mašīna ar uzrakstu ‘nešaujiet, bērni’?
Un vai jūs zināt, kas vēl ir biedējošāks, ja neskaita šos Krievijas zvērību faktus? Ir ļoti biedējoši pierast. Traģēdiju jau ir tik daudz, ka tās cenšas kļūt par ikdienu, kā tiem Mariupoles iedzīvotājiem, kuriem jādodas pēc ūdens garām kaimiņu līķiem.
Cilvēka psihe ir tā sakārtota, ka pielāgojas. Pirmie nāves gadījumi vienmēr šokē vairāk nekā desmitā un divdesmitā nāve. Taču papildus pašaizsardzības instinktiem mums ir jābūt saprātam un sirdsapziņai. Mums katru dienu sev jāsaka: es pie tā nepieradīšu. Es nekad pie tā nepieradīšu un man nav tādu tiesību. Jo tikai ar dzīvu sirdi to var apturēt.
Par to, kas jādara, lai Putinu un vainīgos sauktu pie atbildības…
Tāpat kā visā pārējā, arī šeit ir vajadzīga GRIBA. Starptautiskās sabiedrības, pasaules līderu un attiecīgo starptautisko institūciju apņēmīgā griba zvērības un noziegumus saukt par zvērībām un noziegumiem un Krievijas genocīdu pret ukraiņu tautu nosaukt par genocīdu. Šis ir pirmais ļoti svarīgais solis, un tad nebaidieties izmantot visus pieejamos mehānismus, lai sodītu vainīgos.
Lai vainīgos sauktu pie atbildības, vispirms ir jāapliecina visi šie noziegumi, ko Ukrainā dara attiecīgās struktūras kopā ar starptautiskajiem ekspertiem, tad vajag viņus dabūt ārā no Krievijas, un tam vajadzīga uzvara. Tas ir pirmais un galvenais. Pēc tam ir starptautiski tribunāli, piemēram, Nirnbergas tribunāli.
Tas ir, mums šobrīd ir vajadzīga reāla starptautiska interese par to. Krievijas noziegumu publicēšana pasaules medijos, kara atbalstītāju nosodīšana – tas viss ir daļa no procesa, kam jānotiek. Tikai pilnīgs nosodījums, kā rāda vēsture, var atgriezt pie veselā saprāta valsti, kas nolēmusi, ka tai ir tiesības nogalināt citas valstis un tautas. Jo, kā redzam, ar šo vēstures stundu nepietika pat simtam.
Par vēstījumu Rietumiem…
Mēs esam pateicīgi par humāno palīdzību, par mūsu cilvēku patvērumu. Ļoti pateicīgi. Tomēr jāsaprot, ka bērnu pārtika būs lieka, ja bērni mirs. Autiņbiksītes – būtu labi, ja mammas varētu tās mainīt nevis pagrabos. Mums vajag ieročus. Jā, mātēm, bērniem un veciem cilvēkiem Ukrainā vajag ieročus – tos paņems viņu aizstāvji, kas padzīs ienaidnieku no Eiropas robežām.
Ukrainai ir vajadzīgi ieroči, lai ukraiņu bēgļi varētu atgriezties mājās un atjaunot ekonomiku. Tāpēc aicinām neapstāties, paātrināt smago ieroču nodrošināšanu. Mēs esam īpaši pateicīgi par Lielbritānijas valdības izlēmīgo nostāju šajā jautājumā. No Borisa Džonsona mēs iegūstam absolūtu izpratni ne tikai vārdos, bet arī tik neatliekamajā palīdzībā ar ieročiem.
Par Apvienotās Karalistes centieniem izmitināt ukraiņu bēgļus…
Katrs ukrainis zina, ka Lielbritānija ir mūsu uzticamais sabiedrotais un tuvs partneris. Britu tauta un Lielbritānijas valdība bija vieni no pirmajiem, kas izrādīja principiālu un nelokāmu atbalstu Ukrainai, kļūstot par piemēru daudzām citām valstīm.
Es zinu, ka daudzi briti ir atvēruši savas mājas ukraiņu sievietēm un bērniem, kuri bēg no kara šausmām. Tomēr procedūra joprojām ir sarežģīta un diezgan ilga. Diemžēl daudziem ukraiņiem Apvienotā Karaliste stereotipiski asociējas ar sarežģītu vīzu procedūru, tāpēc tie, kuriem nav draugu vai radinieku, neuzskata Lielbritāniju par patvērumu. Tāpēc mēs esam ļoti pateicīgi, ka Ukrainas ģimenes atbalsta shēma, mājas Ukrainai programmas ir izveidotas mūsu cilvēkiem. Šeit briti var reģistrēties un apliecināt savu gatavību patvērt ukraiņus.
Mājaslapā varat izvēlēties ģimeni, tā dos iespēju iegūt sponsorēšanas vīzu un darbu uz sešiem mēnešiem. Vispār šī iespēja – strādāt, nevis sēdēt uz vietas – mūsu mammām ir izšķiroša. Vasaras nometņu izveide bērniem dotu iespēju māmiņām iegūt darbu, bet bērniem – iegūt jaunu pieredzi, sazināties ar vienaudžiem, apgūt valodu.
Ukrainas un Apvienotās Karalistes sadarbības līmenis šobrīd ir augsts. Es vēlētos, lai ukraiņi un briti varētu dalīties pieredzē daudzās jomās. Ja tiks liberalizēts vīzu režīms Ukrainas pilsoņiem, Ukrainas mākslinieki, studenti, ārsti, uzņēmēji un citi varēs stimulēt mūsu sadarbības tālāku padziļināšanu. Tas patiešām varētu būt ilgi gaidīts, konsekvents visu to svarīgo soļu turpinājums, ko Apvienotā Karaliste pašlaik veic.
Kad viņa pēdējo reizi redzēja savu vīru prezidentu Zelenski…
Mēs redzējāmies 24. februārī, agri no rīta, kad mums uzbruka Krievija. Vīrs un tētis mūs noskūpstīja un devās uz darbu. Kopš tā laika viņš tur dzīvo. Kopš tā laika sazināmies tikai pa telefonu.
Vai viņa uzskata, ka karš ir tuvāk beigām…
Mūsu sociālajos tīklos skan sakāmvārds “Es ticu Ukrainas bruņotajiem spēkiem”. Tātad, es ticu bruņotajiem spēkiem un ukraiņiem, kuri katrs dara savu darbu savā vietā – glābj, ceļ ekonomiku, pārbūvē, atmīnē… Un es ticēšu kara beigām, kad pēdējais krievu karavīrs pametīs Ukrainu.
