Marija Ponomarenko ir aktīviste no Barnaulas, kurai tika piespriests 6 gadu cietumsods par ierakstu par to, kā Krievija veica gaisa triecienu drāmas teātrim Mariupolē. Publicējam fragmentus no Ponomarenko pēdējā vārda tiesā.
Mani apsūdz pēc nopietna panta, bet, lai pierādītu manu nevainību, pietiktu ar Konstitūcijas atvēršanu.
Kas patiesībā notiek mūsu valstī? Ja ir karš, sauciet karu īstajā vārdā – karš. Tad piemērojie militāro cenzūru. Uz kāda pamata man tagad, ja nav kara, tiek piemērota militārā cenzūra?
Ja es būtu izdarījusi reālu noziegumu, tad varētu lūgt iecietību, bet es to neizdarīju. Tagad mani nosūtīs uz koloniju – bet tur, aiz restēm, ir daudz pieklājīgāki cilvēki nekā partijā Vienotā Krievija.
Patriotisms ir mīlestība pret savu zemi. Tai nevajadzētu izpausties noziegumu veicināšanā. Korupcija ir noziegums. Uzbrukums kaimiņam ir noziegums, tas ir kvalificēts mūsu Kriminālkodeksā. Ja viens cilvēks uzbruka citam, tas ir noziegums, nevis pašaizsardzība. …
Līdz kādam laikam es dzīvoju ļoti labi un varēju turpināt pievērt acis uz visu, kas notiek valstī. Bet sabiedriskajās aktivitātēs iesaistījos, jo nonācu pie secinājuma, ka nauda nav galvenais. Ka es kapā neņemšu līdzi ne kapeikas. Ka es atnācu šajā pasaulē kaila un atstāšu to kaila. Es nevēlos, lai maniem bērniem par mani būtu kauns.
No 2021. gada es sapratu, ka mani iesēdinās cietumā, jo es cīnījos pret korupciju, un korupcija ir mūsu valsts saspraude. Mani nevērtē par ierakstu, internetā ir miljons šādu ierakstu. Mani tiesā par to, ko es izdarīju.
Es nesaprotu šos aicinājumus: “Sitiet tos!”, “Sitiet citus!”. Man ir žēl visus vienādi! Es nešķiroju ukraiņus un krievus, katrā ziņā žēl, ka bez iemesla tiek izlietas asinis. Es redzu televīzijā no Ukrainas puses saucienus “Sitiet!” , bet no mūsu puses sauc “Sitiet!”. ES nesaprotu! Mēs dzīvojam 21. gadsimtā.
Simboli V un Z ir jāizdzēš, bet tiem, kas tos uzlīmējuši uz mūsu ekipējuma, jāsēžas cietumā. Mūsu tehnika vadā fašistu simbolus – tā ir spļaušana uz Lielo Tēvijas karu, spļaušana uz katra veterāna kapiem, tas (nacisma attaisnojums) ir vesela virkne ļoti nopietnu pantu.
Padomājiet par to, kāpēc jūs līmējat šos simbolus uz savām automašīnām? Labi, augšā pie varas kāds nedraudzējas ar galvu, bet kam tev galva ir dota?…..
Iespējams, to visu varēja apturēt pirms gada – februārī, martā. Bet tagad ir par vēlu – un šis grēks būs jāuzņemas visai tautai. Un neskatoties uz to, ka es biju pret to jau no pirmās dienas, tas ir arī mans grēks. Es neatdalos no Krievijas. Man bija iespēja aizbraukt, bet kāpēc man vajadzētu doties prom?
Kāpēc man kaut kur doties, ja šeit ir iespēja sakārtot lietas? Šķiet, ka, sēžot dzīvoklī, šķiet, ka esi viens, taču svarīgi ir sākt vismaz kaut ko darīt! Sāc runāt, un kļūs skaidrs, ka mūsu ir daudz.
Un rakstiet vēstules, rakstiet politieslodzītajiem. Tā ir patiesība, ka pirmstiesas izolatorā vēstules ļoti atbalsta, it kā no tām aug spārni, tās dod brīvību.
Kad mēs kā vācieši izdzīvosim visu atbildību par padarīto, tikai tad viss mainīsies.
Kauns nav kļūdīties, galvenais neturpināt to pašu. Pat noziedznieks pēc termiņa izciešanas izpērk savu vainu – viņš vairs nav noziedznieks, viņš var sākt jaunu dzīvi un dzīvot tālāk.
Es nenosēdēšu līdz pirmstermiņa atbrīvošanai, jo režīmam atlicis mazāk. Neviens totalitārais režīms nekad nav bijis tik spēcīgs. kā pirms sabrukuma.
