“Krievijas zvērību satriekta, NATO pārvēršas par kaujas aliansi, kāda tā bija aukstā kara laikā, no pirmās dienas cenšoties aizstāvēt “ikvienu collu” savas teritorijas.”
Ar šādu apakšvirsrakstu New York Times 17. aprīlī publicēja rakstu, ka Ziemeļatlantijas alianse, kurā tagad ietilpst 31 valsts, grasās mainīt aizsardzības koncepciju. Publikācijas autors Stīvens Erlangers raksta: “pēc Krievijas zvērībām tās okupētajos Ukrainas reģionos no Bučas un Irpinas līdz Mariupolei un Hersonai, pierobežas valstis, piemēram, Polija un Baltijas valstis, vairs nevēlas riskēt ar Krievijas okupācijas periodu. Viņi atzīmē, ka Ukrainas iebrukuma pirmajās dienās Krievijas karaspēks sagrāba par dažām Baltijas valstīm lielākas teritorijas..
Tā novēršana, atturēšana nolieguma ceļā, praktiski nozīmē revolūciju: vairāk karaspēka pastāvīgi bāzētos gar Krievijas robežu, ciešāka Amerikas un sabiedroto militāro plānu integrācija, palielināti militārie izdevumi un detalizētākas prasības sabiedrotajiem pēc noteikta veida kaujas vienībām un spējām nepieciešamības gadījumā būt iepriekš noteiktās vietās.
Rakstā citēts arī bijušais NATO ģenerālsekretāra palīgs aizsardzības investīciju jautājumos, bet tagad Eiropas Ārlietu padomes pārstāve Kamila Grande, kas sacījusi, ka valstis, kas aliansei pievienojušās pēdējo 26 gadu laikā, jūt: “Vairs nepietiek pateikt, ka esam gatavi atturēt ar solījumu par atkarošanu, bet ka mums ir jāaizstāv katra NATO teritorijas colla no pirmās dienas.
Kā pavēstīja augsta ranga Ziemeļatlantijas alianses pārstāvis, kura vārdus pārstāstījumā citē New York Times, jūlijā NATO samita laikā Viļņā tiks panākta vienošanās par jaunām dalībvalstu aizsardzības izdevumu normām. Būtu uzskatāms par saderīgu vismaz 2% no valsts IKP, tomēr, ņemot vērā grūtības, ar kurām Krievija saskaras Ukrainas frontē, vadošo NATO valstu ieguldījums nākamajā desmitgadē būtu 2,5% līdz 3% no IKP.
Šajā sakarā, par NATO jauno aizsardzības koncepciju, savu viedokli pauda Eiropas militārie eksperti.
“30 gadus eiropieši ir mērķtiecīgi samazinājuši savu militāro potenciālu”
Arī neatkarīgais militārais analītiķis, Prāgas universitātes profesors Jurijs Fjodorovs uzskata, ka galvenie politiskie lēmumi jāpieņem alianses jūlija samita dienās. “Tomēr jau notiek organizatoriskā sagatavošana, ieskaitot visus nepieciešamos dokumentus, un tie tiks apstiprināti pašā samitā. Visi sagatavošanās darbi un koordinācija ar visām Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstīm tiks pabeigti tuvākajā laikā. Atsevišķi praktiski soļi jau tiek sperti, taču tos var spert arī divpusējā līmenī ārpus NATO – piemēram, amerikāņu bruņojuma izvietošana Austrumeiropā un Centrāleiropā – papildu štāba struktūru izveide,” sacīja Fjodorovs. Viņš piebilda, ka darbs notiks gan divpusēji, gan daudzpusējā formātā, iekļaujot visas alianses valstis.
Pēc Fjodorova teiktā, Eiropas valstis pieliks pūles, lai ieviestu jauno aizsardzības koncepciju, taču galvenais slogs gulsies uz ASV. “Tā kā 30 gadus eiropieši ir mērķtiecīgi samazinājuši savu militāro potenciālu, un tas jo īpaši attiecas uz Vāciju,” skaidro eksperts. ”Tagad, protams, tiek pieliktas dažādas pūles, lai atjaunotu gan ieročus, gan materiālo bāzi, gan karavīru un virsnieku apmācību, taču šis process ir diezgan ilgstošs. Diemžēl šos uzdevumus nevar atrisināt ātri,” viņš sacīja.
2023. gadā Latvijā sākas iesaukšana obligātajā militārajā dienestā. Jurijs Fjodorovs uzskata, ka šis pasākums iekļaujas jaunajā NATO aizsardzības koncepcijā, “jo obligātā iesaukšana un obligātais militārais dienests tiem, kam nav pamatotu iemeslu nedienēt armijā, ir instruments kaujas gatavības rezerves sagatavošanai. Ja cilvēks dienē vismaz gadu, tad pa šo laiku viņam iemācīs vismaz pamatus, kā cīnīties. Neslaucīt parādes laukumu un remontēt žogu, bet prast rīkoties ar moderniem ieročiem un saprast, kā rīkoties noteiktās kaujas situācijās.
“Dažām valstīm joprojām ir inerce attiecībās pret Krieviju”
Tallinā bāzētā Starptautiskā aizsardzības un drošības centra (ICDS) pētījumu vadītājs Tomass Jermalavičius uzsver, ka vecās NATO drošības koncepcijas aizstāšana ar jaunu nozīmē liegt ienaidniekam jebkādu iespēju sasniegt savu militāro mērķi. “Tas ir, mēs sūtām signālu, ka jebkura (ienaidnieka puses) uzbrukuma stratēģija ir garantēta ar zaudējumu, un tam vajadzētu ietekmēt ienaidnieka aprēķinus – vai viņam vajadzētu iesaistīties šādā kampaņā,” izskaidroja Jermalavičius.
Pēc Jermalavičusa domām, agrākajai stratēģijai potenciālā agresora atturēšanai ar atbildes triecienu bija raksturīgs noteikts laika posms, tāpēc Baltijas valstis, kas robežojas ar Krieviju, riskēja zaudēt daļu savas teritorijas, līdz NATO valstis nedos adekvātu atbildi agresoram. “Taču teritorijas atgūšana ir daudz grūtāka nekā izvairīšanās no tās zaudēšanas un zaudējumiem civiliedzīvotāju vidū. Turklāt šādā situācijā Maskava var nolemt, ka no viņas puses nekādu zaudējumu nebūs. Un stratēģija, uz kuru NATO tagad pāriet, veido nopietnu uz priekšu vērstu aizsardzību. Protams, tas ir izaicinājums tām valstīm, kas robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju, tāpēc aizsardzības izdevumi pieaugs. No otras puses, mums nav visu spēju klāsta, tāpēc esam atkarīgi no saviem sabiedrotajiem,
Viņš atgādināja arī, ka pagājušā gada NATO samitā Madridē tika apspriesta NATO brigāžu, kuru skaits ir pieci līdz seši tūkstoši karavīru, izvietošana tur, kur joprojām atrodas bataljoni. “Es nedomāju, ka mēs redzēsim ļoti lielu NATO militāro spēku klātbūtnes paplašināšanos Baltijā, vismaz īstermiņā. Tagad aliansei vajadzētu apspriest jaunus reģionālos kolektīvās aizsardzības plānus Baltijas reģionā, un valstis izvērtēs, kas tām ir un ko tās var piedāvāt. NATO pavēlniecība izvērtēs, vai ar to pietiek, vai arī alianses dalībvalstis jāmudina paplašināt savas aizsardzības spējas,” situāciju vērtē Tomass Jermalavičius.
Krievija vairākkārt paziņojusi, ka nepieļaus citu valstu militārās klātbūtnes palielināšanu savu robežu tuvumā. Vai šos Kremļa noskaņojumus ņem vērā NATO valstis, vai arī ideja “ļaut Putinam glābt seju” ir pagātne?
“Politiskā ziņā dažās valstīs joprojām ir inerce pret Krieviju un pat zināma pieķeršanās 1997. gada Krievijas un NATO pamatattiecību aktam. Viņi uzskata, ka likumam joprojām ir kāda nozīme. (Šī dokumenta preambulā teikts, ka puses neuzskata viena otru par potenciālu militāru pretinieku).
Bet tie, kas plāno alianses aizsardzību, jau ilgu laiku nepievērš uzmanību šiem šī akta ierobežojumiem un, manuprāt, dažiem Krievijas paziņojumiem šajā jautājumā. Krievija ar savu agresiju pret Ukrainu ne tikai būtiski mainīja drošības situāciju Eiropā uz slikto pusi, bet patiesībā arī salauza šī akta mugurkaulu un padarīja sevi par atstumtu valsti, uz kuras izteikumiem ir jāatbild tikai vienā veidā: alianses aizsardzības stiprināšana. Un jāsaprot viens: režīms Maskavā NATO atturēšanos vienmēr interpretē nevis kā signālu neagresīviem nodomiem, bet gan kā NATO valstu vājuma pazīmi Maskavas draudu priekšā,” atbildēja Tomass Jermalavičius.
Baltijas valstīs (pirmkārt – Latvijā) ir zināms skaits krievvalodīgo, kuri lielākoties ir diezgan lojāli savai “vēsturiskajai dzimtenei”.
Šajā sakarā eksperts uzskata, ka stratēģiskā komunikācija ar krievvalodīgo diasporas pārstāvjiem ir jāveic pastāvīgi. “No praktiskā viedokļa man ir jautājums: kas vēl jādara, lai lielākā daļa krievvalodīgo pārstātu dzīvot paralēlā visumā, kur Krievija ir miermīlīgs spēks, bet Putins ir “vadonis-glābējs”? Un, pie tam, redzot, kā viņa armija, ko atbalsta lielākā sabiedrības daļa, Ukrainā veic zvērības, tostarp pret krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.
Ja krievvalodīgie Igaunijā, Latvijā un Lietuvā vēlas būt aizsargāti mūsu realitātē, nevis Putina realitātē, kur nav atšķirības starp nāvi un pestīšanu, tad tieši viņiem ir jāsper soļi, lai stiprinātu kopējo aizsardzības sistēmu un atbalstu Ukrainas cīņai, nevis jāgaida kaut kādas “maģiskas” NATO garantijas. Es domāju, ka bumba ir viņu pusē,” secināja ICDS pētījumu vadītājs Tomass Jermalavičius.
“Rietumi saprot Maskavas vēlmi sasniegt savus mērķus ar šantāžas palīdzību”
Ukrainas militārais novērotājs Mihailo Pritula atgādināja, ka līdz šim darbojošā NATO dalībvalstu drošības koncepcija paredzēja, ka Krievija var uzbrukt Baltijai un pilnībā to okupēt. “Bet jau pēc Baltijas valstu sagrābšanas Krievijas kontingents tiks iznīcināts. Tagad, skatoties, ko Krievijas armija dara Ukrainā, koncepcija ir mainījusies. Ir skaidrs, ka tās teritorijas atbrīvošana, kurā ir iekļuvis Krievijas karaspēks, prasa zināmus pūļu, enerģijas, cilvēku dzīvības resursus, un tas ir diezgan dārgs process. Tāpēc koncepcija tika mainīta, un tagad tās mērķis ir novērst Krievijas karaspēka iekļūšanu to valstu teritorijā, kuras tā vēlējās sagūstīt,” atzīmēja eksperts.
Ukraina šajā gadījumā, pēc Mihhailo Pritula teiktā, ir uzskatāms piemērs tam, cik grūti ir atkarot savu teritoriju no agresorvalsts karaspēka, jo ir nepieciešams iznīcināt lielu daudzumu ienaidnieka militārā aprīkojuma, izmantojot pretgaisa aizsardzību un prettanku ieročus. “Tāpēc izdevīgāk ir novērst iebrukumu, un, ņemot vērā to, ka Krievija Ukrainā ir zaudējusi lielāko daļu savu aizsardzības spēju, NATO valstis nolēma mainīt aizsardzības koncepciju,” viņš uzskata.
Tuvākajā laikā, pēc militārā novērotāja domām, var sagaidīt globālas izmaiņas frontes stāvoklī, kas būs saistīts ar Ukrainas armijas pretuzbrukumu Krievijas pozīcijām, kuras pēdējā gada laikā ir manāmi novājinātas.
Mihailo Pritula uzskata arī, ka jauno NATO aizsardzības koncepciju, kas ietver principu “aizstāvēt katru savas teritorijas collu”, Ukrainas militārā pavēlniecība ņems vērā Krimas un Donbasa atbrīvošanas laikā. “Tā kā Krievijas armija cieš zaudējumus, Maskava vēlēsies dot triecienu NATO valstu teritorijai, lai atriebtos par palīdzību Ukrainai. Un, lai novērstu šādu notikumu attīstību, šī koncepcija tiks piemērota,” turpināja Mihailo Prutula.
Viņš atzīst arī, ka uzbrukuma draudi var tikt adresēti ne tikai NATO valstīm, un tos var veikt nevis pati Krievija, bet kāds no tās sabiedrotajiem. Šādi rīkojoties, Kremlis rada kaulēšanās iespējas un cenšas nostiprināt savas sarunu pozīcijas ar tiem, kas atbalsta Ukrainu. “Rietumi labi zina šādus Maskavas centienus sasniegt savus mērķus ar šantāžas palīdzību. Un es domāju, ka Putinam nekas nesanāks, jo visi saprot, ko un kāpēc viņš dara,” secina Ukrainas militārais apskatnieks.
