Ir tradīcijas un daudzi citi pasākumi, kuros nākas piedalīties gribot negribot. Un ja ciemos aicināti ne vien “savējie” bet arī citi cilvēki, tad nākas ne tikai pasīvi piedalīties, bet būt pasākuma saimniekam.
Tātad, nākas sarunāties ar daudziem cilvēkiem. Ne vienmēr šīs sarunas ir interesantas un rodas nepatīkama sajūta, ka apkārt ir tikai neinteresantas un garlaicīgas būtnes, kuru vidū mums pašiem – tik jaukiem, saviesīgiem un gudriem cilvēkiem aiz garlaicības atliek vien iznīkt un izputēt no zemes virsas.
Savā attieksmē pret apkārtējo pasauli un notikumiem ap sevi cilvēki iedalās tādos, kuriem ir t.s. eksternālais pasaules uztveres veids – tas ir tādos, kas visa jaukā un nejaukā cēloņus meklē apkārtējos un tādos, kam ir t.s internālais lokuss – kas visa ieganstus saskata sevī.
Tad, kad mūs piemeklē nīgrums, kad uzmācas nejaukā sajūta, ka “atkal, atkal jāiet nosist laiku ar vieniem un tiem pašiem neinteresantajiem ļautiņiem”, ir vērts apdomāties, kāda daļa no mums pašiem atbildīga par to, ka mums nekas nepatīk un citu domas mūs garlaiko.
Sen zināms, ka jauki pavadīt laiku var tikai tad, kad pašiem ir labs noskaņojums. Un pašiem būs interesanti tad, kad ar mums ir interesanti citiem.
Viens no priekšnosacījumiem, lai citiem būtu interesanti – ir spēja radīt viņiem šādu iespaidu. Un te nu noder māka klausīties un uzklausīt. Tik daudzas reizes mums tas klāstīts, ka droši vien jau piemirsušies galvenie pamatnosacījumi, kas nepieciešami, lai taptu par labu sarunu biedru.
Lai atsvaidzinātu šo māku, vispirms pajautāsim sev vai ir patīkami:
izjust, ka sarunu biedrs cenšas ātrāk beigt sarunu?
manīt, ka sarunu biedru aizkaitinājusi jau tava esamība vien, kur nu vēl izturēšanās?
redzēt cilvēkus, kas saviesīgos pasākumos izvairās sarunāties ar tiem, kas izrāda vēlmi to darīt, toties burtiski “staigā pa pēdām” vienam vai diviem populāriem un nozīmīgiem cilvēkiem?
būt pārtrauktam teikuma vidū?
ja kāds izliekas, ka klausās, bet patiesībā tik ļoti domā par ko citu, ka apspiestas žāvas vēl ir tikai pieklājīgākā garlaicības izpausme?
ja sarunu biedra sejas izteiksme paliek vienlīdz stinga, vai stāsti anekdoti vai izsaki līdzjūtību?
dzirdēt, ka uz kādu neveiklu izteicienu asi “atcērt” vai pat atbild ar rupjību?
ja sarunu biedrs ne no šā, ne no tā maina sarunu tēmu uz tādu, kas viņam pašam šķiet daudz interesantāka?
ja kāds visus ik pa brīdim izlabo un pamāca?
Vai “nemetas zosāda”, ja sarunu biedrs runā augstprātīgi, liekulīgi labvēlīgā tonī, demonstrē nicīgu vai ironisku attieksmi? Ja kaut viena atbilde ir “jā” – tad iespējams, ka hipotētiskajā sarunu biedrā esi saskatījusi sevi – un par sevi taču negribas teikt tikai nē un nē.
Tādos brīžos nu gan derētu apdomāt, kā jūtas tie citi cilvēki, kuriem esam sabojājuši garastāvokli un svētku noskaņu klaji vai slēpti demonstrējot savu nelāgo omu un attieksmi pret viņa pūliņiem saviesīgi aprunāties. Tāpēc – aicinu visus būt maksimāli egoistiskiem šai svētku laikā – pašiem parūpēties, lai nav jāgarlaikojas un lai obligātās nodarbes sagādātu gan prieku, gan lietderīgus kontaktus nākotnei.
Visvienkāršākais veids, kā to izdarīt – atcerēties, ka jebkurā sarunā ir vismaz divi sarunu biedri. Un nodrošināt, lai viens no tiem ir interesants un smaidīgs, pavisam noteikti ir tavā (un manā) ziņā.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
