Daudzi Rietumos tagad uzskata, ka pareizticība ir pretlīdzeklis liberālajai dekadencei, ko it kā izraisījis protestantisms. Bet tieši pareizticībā ir Krievijas pašreizējo problēmu sakne. Ar šādu vadmotīvu savu redzējumu izklāsta Filozofijas profesors Eiropas augstskolā, Londonas Universitātes Birkbekas Humanitāro zinātņu institūta starptautiskais direktors Slavojs Žižeks
Klīst baumas par slēptu cīņu Krievijā par prezidenta Putina pēcteci, jo viņa agresijas karš Ukrainā noritējis katastrofāli nepareizi. Šāda cīņa nevar neatklāt Krievijas politikas sāpīgās patoloģijas.
Galvenie spēlētāji nav organizētas politiskās partijas, bet gan oligarhu bandas, kas vada dažādus neformālus varas centrus. Tas izskaidro, kāpēc Krievijas efektīvākie militārie spēki Ukrainas frontes līnijās Vāgnera PMC pat neietilpst Krievijas armijā. Krievija tagad ir lauka komandieru valsts, kas parasti tiek saistīts ar neveiksmīgām un atstumtām valstīm. Tās pašreizējie un nākamie vadītāji tirgo drudžainus sapņus par kaujas lauka slavu.
Šajā militārajā kultūrā ir ietverts hobsisks (Tomass Hobss bija angļu filozofs un materiālists 17.gadsimtā) redzējums par dzīvi kā vientuļu, nabadzīgu, pretīgu, nežēlīgu un īsu – un arvien lētāku. Privāto armiju parādīšanās Krievijā un tās apkārtnē ir raisījusi patiešām smieklīgus notikumus.
Piemēram, pagājušajā gadā bijušie ASV un citu Rietumu bruņoto spēku dalībnieki organizēja brīvprātīgo militāro vienību cīņai Ukrainas pusē. Ar pilnu ironiju viņi sevi dēvē par Mocarta grupu – tieša atbilde Vāgnera algotņiem. Atliek vien cerēt, ka viņi bombardēs Krievijas armijas pozīcijas ar jaudīgākiem ieročiem par Mocarta šokolādes marcipānu.
Bet ar to humors beidzas. Krievijas šķietamo atgriešanos pie militārisma ir veicinājis vietējais reliģiskā fundamentālisma zīmols, kas atklāti slavina nāvi. Daži krievu garīdznieki saviem draudzes locekļiem saka, ka viņi var “kļūt par sevi” tikai caur slepkavības aktu. Viņiem stāsta, ka “īpašā operācija” Ukrainā ir cīņa par “visu Dieva radību”.
Kā savā Jaungada runā Krievijas televīzijā teica viens no Putina vadošajiem propagandistiem Vladimirs Solovjovs: “Dzīve ir ārkārtīgi pārvērtēta. Kāpēc baidīties no tā, kas ir neizbēgams? It īpaši, kad mēs nokļūstam debesīs. Nāve ir viena zemes ceļa beigas un cita sākums. Neļaujiet bailēm no nāves ietekmēt jūsu lēmumus. Ir vērts dzīvot tikai par to, par ko var mirt, kā tam vajadzētu būt. … Mēs cīnāmies pret sātanistiem. Šis ir svēts karš, un mums ir jāuzvar.”
Līdzīgi čečenu teologs un Krievijas armijas komandieris Magomeds Hitanajevs Ukrainu attēlo kā mūsdienu Sodomu un Gomoru: “Mēs jautājam: ukraiņi, kāpēc jūs atļāvāt geju parādes Kijivā, Harkivā un Odesā? Kāpēc? Kāpēc jūs neiestājāties pret viņiem, pret savu valdību, ko sagrābuši nacisti? Nekaunoties Dieva priekšā, cilvēki, atklāti, skaidri nes savu riebīgumu.
Lai saprastu mūsdienu krievu ideologus, piemēram, Solovjovu un Putina tā saukto galma filozofu Aleksandru Duginu, ir jāpēta krievu kosmisma tradīcija – filozofiskā kustība, kas 19. gadsimtā radās pedagoga Nikolaja Fjodorova vadībā. Kā raksta Londonas Karalienes Marijas universitātes filozofs Džūlss Evanss, Fjodorovs “ieguvis iesauku “Maskavas Sokrāts” savu askētisko ieradumu un radikālās filozofijas dēļ. Viņam bija viens visaptverošs mērķis: nemirstības sasniegšana un mirušo augšāmcelšanās. Fjodorova sekotāji 20. gadsimtā bija padomju zinātnieks Konstantīns Ciolkovskis (kurš izteica teoriju par kosmosa ceļojumiem), zinātniskās fantastikas rakstnieks Aleksandrs Bogdanovs (kurš uzskatīja, ka ar asins pārliešanu var pagarināt savu dzīvi) un nejaušības dēļ reliģiska persona un domātājs Vladimirs Solovjovs.
Pēc Evansa teiktā, vispirms Vladimirs Solovjovs aicināja izveidot “vispārēju teokrātiju Krievijas cara pakļautībā, lai paātrinātu “ilgo un grūto cilvēces pāreju no dzīvnieka cilvēces uz dievišķo cilvēci”. Un kļūt par garīgām būtnēm — “līdz šim tikai Kristus ir sasniedzis šo pakāpi, bet drīz sekos visa cilvēce”.
Kamēr Solovjovs uzskatīja, ka šo garīgo evolūciju var paātrināt ar maģiju, pats Fjodorovs iestājās par zinātniskiem līdzekļiem. Bet galu galā abi “vienojās, ka cilvēci izglābs Krievijas teokrātija”.
Deniss Sultanhalijevs no Tartu Universitātes ir izpētījis abu Solovjovu saikni un izveidojis skaidru izcelsmi no krievu kosmisma gan tā mistiskajā, gan zinātniskajā formā. Ir tieša līnija no kosmisma, kas dominēja Padomju Savienības pirmajā desmitgadē, līdz nihilismam un kodolieročiem, kas šodien tiek demonstrēti Putina vadībā.
Ticība augšāmcelšanās un mūžīgajai dzīvei ir atslēga. Bet kosmisms varēja rasties tikai krievu pareizticīgo kristietības versijā, kuras pamatformula ir: “Dievs kļuva par cilvēku, lai cilvēks kļūtu par Dievu.” Kosmisti šādi interpretē Dieva cilvēka Kristus izskatu: kā piemēru tam, uz ko visai cilvēcei jātiecas. Gluži pretēji, Martins Luters uzskatīja cilvēku par Dieva ekskrementiem — kā kaut ko, kas izkrita no Dieva tūpļa. Vērojot ideoloģisko neprātu Krievijā, mums jāatceras tās saknes — un tās ir krievu pareizticībā.
Daudzi Rietumos tagad uzskata šo konkrēto tradīciju kā pretlīdzekli “liberālajai dekadencei”, ko it kā izraisījis Rietumu protestantisms. Sagrozītā nozīmē viņiem ir taisnība: nāve atrisina visas problēmas.
