Oligarhs Mihails Frīdmans (Krievijas un Izraēlas pilsonis, kurš dzimis pirms 57 gadiem Ukrainas pilsētā Ļvivā) ir skeptisks par sankciju lietderību, ko Rietumi noteikuši pret Krievijas uzņēmējiem, tostarp pret viņu pašu, reaģējot uz iebrukumu Ukrainā.
“Populisms ir ļoti pievilcīgs, bet no praktiskā viedokļa sankcijas ir neproduktīvas, jo tās mudina šos uzņēmējus atgriezties Krievijā, jo viņi nevar doties citur,” viņš saka sarunā ar spāņu laikrakstu El Pais no Londonas, kur viņš dzīvo kopš 2015. gada. Raksts šodien publicēts Šeit un zemāk esam būtiskāko no tā iztulkojuši latviešu valodā.
Frīdmens jūtas ierobežots. Magnāts ir atstājis savus amatus uzņēmumos, tostarp investīciju grupas LetterOne direktoru padomē, kurā viņš un viņa partneris Petrs Avens kontrolē nedaudz mazāk par 50%. LetterOne pieder 77% lielveikalu ķēdes Dia. Viņa kredītkartes ir bloķētas, un viņš nevar ceļot uz Eiropas Savienības valstīm. “Lielbritānijas varas iestādēm ir jāpiešķir man noteikta summa, lai es varētu iekāpt taksometrā un nopirkt pārtiku, taču tā būs ļoti ierobežota summa attiecībā pret dzīves dārdzību Londonā. Es joprojām nezinu, vai man pietiks, lai dzīvotu normāli, bez pārmērībām. Es pat nevaru doties uz restorānu. Man ir jāēd mājās, un es esmu praktiski mājas arestā,” viņa stāsta.
Uzņēmējs stāsta, ka joprojām nezina, vai spēs turpināt uzturēt māju, ko iegādājās un restaurēja, kad kopā ar ģimeni pārcēlās uz Lielbritānijas galvaspilsētu laikā, kad Krievijā jau bija sācies nestabilitātes klimats investīcijām. Viens no viņa pārcelšanās uz Londonu mērķiem bija dažādot aktīvus, ko viņš bija ieguvis, pārdodot (valsts uzņēmumam Rosņeftj) savas daļas lielajā privātajā naftas konsorcijā TNK-BP. “Nav skaidrs, vai viņš varēs turpināt dzīvot Londonā vai būšu spiests aizbraukt, ko es nevaru un negribu darīt šobrīd daudzu iemeslu dēļ,” viņš atzīmē.
“Rietumiem neklāsies labāk, ja tie piespiedīs daudz spilgtu un interesantu biznesmeņu doties uz Krieviju, nevis integrēs viņus tālāk un mēģinās panākt, lai viņi ieņemtu kādu pozīciju, lai gan skaidrs, ka privātajam biznesam nav nekādas ietekmes uz Krieviju, uz Putinu,” viņš saka.
Frīdmens par “idiotismu” raksturo uzskatu, saskaņā ar kuru oligarhi var piespiest Krievijas prezidentu pārtraukt karu, no vārda viņš izvairās, dodot priekšroku šai asiņainajai realitātei atsaukties ar eifēmismiem un izteicieniem, piemēram, “katastrofa” vai “kas notiek. (Ukrainā)”.
“Es nevēlos pakļaut riskam tos daudzos cilvēkus, ar kuriem man ir saziņa,” viņš saka, norādot uz 400 000 līdz 500 000 darbinieku, kuri, viņaprāt, strādā vai ir saistīti ar viņa uzņēmumiem Krievijā.
Frīdmens uzskata, ka, lai gan privātie uzņēmēji nevar ietekmēt Putinu, viņi tā vietā varētu “censties paust savu viedokli, ja viņiem būtu lielāka izvēles brīvība”. Pašreizējos apstākļos “sankcionētajiem būs jāatgriežas Krievijā, kur viņiem nekas cits neatliks, kā būt absolūti lojāliem un kur viņi turpinās strādāt, jo viņi ir enerģiski, izcili un talantīgi cilvēki, un viņi nodibinās uzņēmumus un radīt darbavietas,” viņš saka.
Sarunas atgādina pastaigu pa virvi, kurā jebkurš līdzsvara zudums – šajā gadījumā verbāls – var radīt nopietnas sekas neatkarīgi no kritiena virziena. Rietumos sankcijas; Krievijā tās niknā līderu reakcija. Maskavas avoti vēsta, ka dažādu Rietumos mītošo Krievijas uzņēmēju personālu drošības dienesti sākuši iztaujāt, interesējoties, vai viņu darba devēji nedomā atgriezties dzimtenē.
Oligarhs uzstāj, ka Rietumiem ir jāsaprot, ka “krievi ir dažādi un ka visus nevar sodīt”. “Rietumiem jābūt gudrākiem, jo krievu sodīšana tikai par to, ka viņi ir krievi, palielina konfrontāciju un arī antirietumnieciskās politikas atbalstītāju skaitu Krievijā.”
“Esmu Londonā astoņus gadus, esmu ieguldījis miljardiem dolāru Lielbritānijā un citās Eiropas valstīs, un atbilde uz to ir tāda, ka viņi visu konfiscē un mani izmet,” viņš sūdzas. Oligarhus nevieno ģildes izjūta. “Nav oligarhu kluba. Mēs visi esam dažādi cilvēki. Lai būtu iniciatīva, ar kādu ir jārunā, un visbriesmīgākais ir tas, ka ar mums neviens šeit nerunā,” izsaucas Frīdmens.
“Mēs bijām veltīti tikai biznesam un nekad nevēlējāmies tuvoties varai, vienmēr centāmies ieturēt distanci un nepiedalījāmies nevienā diskusijā, kas tieši neattiektos uz biznesa vadīšanas nosacījumiem. Mēs nolēmām uzturēt konstruktīvas attiecības ar varas iestādēm un neielaisties konfliktā ar tām. Putins neatzina nekādas diskusijas par iekšpolitiku,” viņš skaidro savu biznesu Krievijā.
2003. gadā, kad Putins novilka robežas oligarham Mihailam Hodorkovskim (kurš nokļuva cietumā), kļuva skaidrs, ka “jebkāda līdzdalība politiskajā dzīvē ir nepieņemama”. “Kopš tā laika mēs neatbalstījām nevienu politiķi, jo uzskatījām, ka tas būtu bijis tā ietvara pārkāpums, ko Kremlis prasīja no biznesa aprindām,” viņš turpina.
Lai gan viņš apgalvo, ka nav finansējis politiskās partijas, Frīdmans saka, ka izdarījis izņēmumu ar Borisu Ņemcovu no Labējo spēku savienības (SPS, krievu saīsinājumā), kad šis veidojums vēl bija pārstāvēts Valsts domē (parlaments). Viņš to izdarīja, viņš saka, “jo šis spēks bija orientēts uz privāto uzņēmējdarbību.” Un otrā iemesla dēļ: “Ņemcovs bija mans ļoti labs draugs, īsts politiķis, absolūti godīgs, neuzpērkams un atklāts.” Politiķis tika noslepkavots blakus Kremlim 2015. gada februārī.
Oligarhs atzīst, ka “dažas ekonomiskās sankcijas var būt efektīvas, jo rada spiedienu uz Krievijas ekonomiku un līdz ar to ietekmē arī valsts vadītāju viedokli. “Taču sankcijām pret privātuzņēmējiem nav jēgas, jo lielākā daļa savu biznesu ir veikuši, pateicoties savam talantam, pūlēm un personiskajām īpašībām,” viņš turpina.
Pēc tam, kad Brisele iekļāva Frīdmanu savā melnajā sarakstā ar uzņēmējiem, kas sodīti par iespējamo saistību ar Putinu, oligarhs ir pametis visus amatus, ko ieņēma gan savos uzņēmumos, gan kultūras struktūrās, kurās viņš piedalījās. Tajā ietilpst LetterOne konglomerāta direktoru padome (ieguldītājs lielveikalu ķēdē Día Spānijā un Alfa Bank, pirmā privātā banka Krievijā). Uzņēmējs, kura vairāki senči gāja bojā holokaustā, Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska klātbūtnē atteicās arī no 2021.gada oktobrī atklātā projekta Babi Jara holokausta memoriālā centra uzraudzības padomes. Memoriāls atrodas vietā netālu no Kijevas, kur nacistu okupanti no 1941. līdz 1943. gadam iznīcināja gandrīz 100 000 ebreju.
