Līdz šim ne Putins, ne Zelenskis nav atraduši diplomātisku izlīgumu, kas būtu izdevīgāks par karu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada politologs, publicists un jurists, Londonas Universitātes koledžas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Vladimirs Pastuhovs
Jautājums par miera (pamiera) nosacījumiem starp Ukrainu un Krieviju kļūst arvien spekulatīvāks, no politiska pārvēršoties par ideoloģisku. Tam praktiski nav nekāda sakara ar diplomātiju, bet tas ir stingri kļuvis par mītu veidošanas sastāvdaļu, pie kam, no visām konflikta pusēm, kuru acīmredzami ir vairāk nekā divas.
Lavrovs, tiekoties ar Krievijas Ārpolitikas un aizsardzības politikas padomi, kritizēja Rietumu pieeju, kas, pēc viņa teiktā, izpaužas kā veiksmīga Ukrainas bruņoto spēku pretuzbrukuma organizēšana un pēc tam miera uzspiešana Krievijai ar nelabvēlīgiem nosacījumiem (okupēto teritoriju, ieskaitot Krimu, atgriešana). Rietumi, protams, visu noliedz un paziņo, ka atbalsta Ukrainu un necenšas tās vietā atrisināt kara un miera jautājumus. Bet tajā pašā laikā vairākas Rietumu publikācijas vienlaikus, nebūt ne tabloīdi, publicēja materiālus ar “Vašingtonas obkoma” “noplūdēm” par to, ka ASV sliecas uz ideju piespiest Ukrainu panākt mieru uz daļējas teritoriālās piekāpšanās iespējām Krievijai, un viss jautājums ir par to, kur novilkt robežu.
Tikmēr pati Krievija cenšas darīt tieši to, ko pārmet Rietumi – panākt taktiskus panākumus frontē, pēc kā mēģināt noslēgt pamieru uz saviem noteikumiem, tas ir, nostiprināt visas anektētās teritorijas sev.
Šī ir klasiska situācija, kas literatūrā aprakstīta kā “daudz trokšņa par neko”. Manuprāt, objektīvu priekšnoteikumu runāt par pamieru un, vēl vairāk, par mieru nav, un diez vai tie parādīsies pirms šī gada beigām vai vismaz rudenī.
Bet, kas attiecas uz baumām, tās var būt vai nu vienkārši tikai Krievijas rosināti izmetieni, vai loģiskas žurnālistu rekonstrukcijas, kas balstītas uz diplomātiskā štāba “vingrinājumiem”, kuri nemitīgi zīmē plānus visiem gadījumiem. Iemesls, kas ļauj man par to runāt ar tādu pārliecību, slēpjas virspusē. Gan Krievijas, gan Ukrainas vadība turpina būt pakļauta spēcīgam spiedienam no sabiedrības cerībām, kuras daļēji radījušas pašas – cerības uz militāru uzvaru.
Kamēr šīs cerības netiks pārvarētas vismaz no vienas puses, darbosies politiskā formula, ko es ierosināju 2022. gada marta vidū: pamiers kļūs iespējams tikai tad, kad kara politiskās izmaksas valdošajai elitei kļūs augstākas nekā miera politiskā cena. Pagaidām tas tā nav, jo politiskais miers ir dārgāks gan Putinam, gan Zelenskim.
Mēģinājumi panākt pamieru tagad ir pilni ar dziļu šķelšanos sabiedrībā, un tos pavada apsūdzības valsts nodevībā. Ne viens, ne otrs neeksperimentēs ar sevi.
Gaidāmā (visās šī vārda nozīmēs) vasara ir galvenais punkts, kurā būtu jāizlemj, pa kādu trajektoriju Ukraina un Krievija virzīsies no kara uz mieru. Lai cik skumji tas šķistu, bet viss ir galīgi banāli – pasaules likteni frontē izšķir miljoniem uz kautuvi iedzītu karavīru asinis un sviedri, un neviens, izņemot viņus un viņu vietā, šo darbu nedarīs, ne politiķi, ne diplomāti.
Pārfrāzējot Okudžavu, uzticamu mieru nevar iegūt, kamēr nav izlietas visas nepieciešamās asinis. Šīs vasaras un, iespējams, arī rudens rezultātā kļūs acīmredzams viens no trim rezultātiem: Ukrainas ofensīva bija veiksmīga, un tad miers būs uz Ukrainas nosacījumiem ar revolūciju Krievijā; Ukrainas ofensīva uzrausies uz Krievijas uz pretuzbrukumu, un tad miers būs pēc Krievijas noteikumiem; nenotiks ne viens, ne otrs, abas puses labprātāk neriskēs, un karš turpināsies vēl ilgi. Tikai pēc tam varam sagaidīt zināmas izmaiņas sabiedrības noskaņojumā, kas izpaudīsies nopietnu šaubu parādīšanā par priekšlaicīgas uzvaras sasniegšanu. Tikai tad nedaudz atvērsies diplomātijas un politikas iespēju logi, un no putekļainajiem skapjiem sāks vilkt ārā aptaukotās demarkācijas kartes.
