Tik daudz reiz dzirdētais, bet aizvien vēl sāpošais jautājums: „Ko un kā labāk darīt un kā dzīvot, nevienu nesāpinot?”
Neesmu nedz pirmā nedz pēdēja sieviete, kurai tā notiek. Bet, ja tas notiek tieši ar mani, tas liek domāt, ka situācija ir vissarežģītākā un citiem tik grūti nemaz nav bijis. Liekas, ka citi vispār to arī nesapratīs, bet varbūt tomēr?
Esmu precējusies jau četrus gadus. Varu apgalvot, ka man ir tiešām burvīgs vīrs, gan uzmanīgs, gan mīlošs, īsāk sakot, īsts vīrietis, kura dēļ būtu vērts zaudēt galvu, bet…
Grūti ir izskaidrot radušos situāciju, bet es mēģināšu. Jau gandrīz pus gadu satiekos ar vīrieti, kurš arī, tāpat kā es, ir precējies. Sieva esot mīļa un burvīga būtne, bet…
Es esmu pārliecināta, ka man jautātu, kāpēc tad ir vajadzīgs cits? Uz šo jautājumu es noteikti atbildētu, ja zinātu atbildi. Katru dienu savā starpā mēs sazvanāmies, un satiekamies, cik bieži vien tas ir iespējams, protams, ļoti cenšoties, lai mūsu attiecības nenonāktu atklātībā, it sevišķi, lai par to neuzzinātu mūsu otrās pusītes un lai no tā neciestu attiecības ģimenē. Ko nozīmē šīs jūtas? Asu izjūtu meklēšana? Vai kaut kā trūkums?
Es aizvien vēl neesmu sapratusi, bet zinu, ka negribu zaudēt nevienu no viņiem. Varu pat simtprocentīgi apgalvot, ka mīlu viņu abus divus, tāpat kā viņš mīl gan mani, gan savu sieviņu.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
