2016. gada 22. jūnijā pedagoģei, publicistei, bibliogrāfei Valērijai Seilei aprit 125. gadskārta. Pieminot Latgales sabiedrisko darbinieci, no 20. līdz 30. jūnijam Rēzeknes pilsētas Centrālās bibliotēkas lasītavā apskatāma novadpētniecības materiālu izstāde – publikācijas no grāmatām, preses izdevumiem, grāmatas, kas vēsta par nozīmīgākajiem viņas darba un dzīves faktiem. Izstādē būs aplūkojams V. Seiles sastādītais Latgales dialektā izdoto grāmatu rādītājs „Grāmatas Latgales latviešiem”, kurā aptvertais laika posms ir no 1585. līdz 1936. gadam. Grāmatu var uzskatīt par bibliogrāfisku retumu. Reģionālajā novadpētniecības datu bāzē pieejams plašs avotu saraksts par V. Seili.
Tuvojoties 1917. gadā Rēzeknē notikušā Latgales kongresa 100 gadu atcerei, svarīgs akcents – V. Seiles nopelni kongresa organizēšanā, rezolūcijas izstrādē un līdzlemšanā par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas novadiem.
V. Seile lielu ieguldījumu devusi latgaliešu grāmatniecības attīstībā, kopā ar Jāni Misiņu sistematizējot grāmatas, kas izdotas latgaliski no 1585. gada līdz 1936. gadam. V. Seile ir arī vairāku žurnālu, kalendāru redaktore un daudzu publikāciju autore. V. Seiles sarakstītās grāmatas: „Latvīšu volūdas sintakse” (1921), „Latgolas likteni bēgļu laikmatā” (1934), „Grāmatas Latgales latviešiem” (1936), „Sistematiskais leidz 1935. godam latgalīšu izlūksnē izdūtūs grōmotu rōdeitōjs” (1935), „Latgolas aizvastūs preses darbinīku pīmiņas izstōde” (1943), „Paidagogikas vēsture” (1944).
Rēzeknē ar V. Seiles vārdu saistās pāris kultūrzīmes: viņas vārdā nosaukta iela, tur atrodas dzīvojamā māja, vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, ar piemiņas plāksni, uz kuras lasāmi vārdi: „Šajā mājā 1940. – 1946. gados dzīvoja pedagoģe, latgaliešu publiciste, bibliogrāfe Valerija Seile (1891-1970)”.
Valērija Seile ir dzimusi 1891. gada 22. jūnijā Makašānu pagasta Seiļu ciemā. Lai apgādātu ģimeni, viņas tēvs Benedikts Seiļs devās uz Pēterpili. Pēc trīs gadiem turp aizbrauca arī visa ģimene. Taču ģimenes galva drīz saslima un 1900. gadā nomira. Septiņu gadu vecumā V. Seile iestājās Lebedevas fabrikas elementārskolā, kuru līdzekļu trūkuma dēļ apmeklēja tikai gadu. 1901. gadā pārgāja Katoļu baznīcas skolā. Šīs skolas priekšniece ievietoja meiteni poļu patversmē, kur viņa atradās līdz 14 gadu vecumam. Pēc tam sekoja mācības pilsētas skolā un Nikiforovas privātģimnāzijā. 1912. gadā Valērija ar sudraba medaļu beidza ģimnāziju un iestājās Bezstuževa augstākajos sieviešu kursos vēstures un filoloģijas fakultātē, 1916. gadā pabeidza tos ar 1. šķiras diplomu.
Jau ģimnāzijas gados V. Seile aktīvi darbojās Pēterpils Latgales jaunatnes pulciņā “Saule”, pasniedza latgaliešu pedagoģiskajos kursos, mācīja vēsturi, krievu valodu un metodiku. 1915. gada 29. augustā Pēterpilī tika izveidota “Latgalīšu bīdreibas paleiga kara upuriem”. V. Seile bija šīs biedrības komitejas locekle, vēlāk sekretāre. Pēterpilī viņa noorganizēja skolu latgaliešu bērniem.
20. gadu beigās V. Seili ievēlēja Latvijas Saeimā, viņa aizbrauca uz Rīgu, kur strādāja tautas izglītības komisijā. 1922. gadā V. Seile kļuva par izglītības ministra biedri. Tas ir augstākais amats, kādu ieņēmusi sieviete latgaliete līdz tam. No 1921. gada līdz 1926. gadam viņa bija žurnāla “Latgolas Škola” līdzredaktore. 20. gados viņa strādāja par Rēzeknes apriņķa skolu inspektori un direktori Krāslavas ģimnāzijā. 1923. gadā viņai uzdots izpildīt likvidējamās Daugavpils pedagoģiskās vidusskolas direktores pienākumus : šī vidusskola vēlāk kļuva par institūtu, kur līdz 1940. gada 1. augustam V. Seile – institūta direktore.
1940. gada rudenī V. Seile atgriezās Rēzeknē un strādāja par krievu valodas skolotāju Rēzeknes Ekonomiskajā tehnikumā. No 1941. gada septembra bija vēstures skolotāja Rēzeknes Skolotāju institūtā. Viņa strādāja komercskolā, 1. vidusskolā. 1946. gada 8. oktobrī tika atbrīvota no darba Rēzeknes 3. vidusskolā, tika atņemta arī pensija. Pārcēlusies uz Rīgu, kur no1953. gada līdz 1957. gadam strādājusi par krievu valodas un loģikas skolotāju Rīgas 2.vidusskolā.
V. Seile mirusi 1970. gada 10. maijā Rīgā, apbedīta Daugavpils Katoļu kapos. 1991. gadā tur tika atklāts tēlnieka B. Buļa veidots piemineklis. Pie kādreizējā Daugavpils Skolotāju institūta ēkas ir izvietota piemiņas plāksne, bet pie dzimtajām mājām tagadējā Audriņu pagastā uzstādīts koktēlnieka Antona Rancāna veidots krucifikss.
„Dievs palīdz tikai tam, kas pats darbā ieliek visus savus spēkus un atbildību uzjemas pats uz sevi vien”, Valerija Seile.
Materiālu sagatavoja Dzidra Germova,
Rēzeknes pilsētas Centrālās bibliotēkas
vecākā bibliogrāfe
