“Viss, tagad es būšu vientuļa un nelaimīga!” teica kāda mana draudzene. Viņa ir izšķīrusies ar savu draugu, un ko gan tādā skarbā brīdī emociju karstumā nesarunā. Un tomēr… kādēļ gan sevi tā “ieprogrammēt”?
Kā dzīvot tālāk?
Tu izšķiries ar draugu. Skaidrs, ka tā ir trauma! Skaidrs, ka tu esi nelaimīga! Un dusmīga un aizvainota, un vēlreiz — nelaimīga, nelaimīga, nelaimīga…. Un tev ir visas tiesības tā justies! Bet, runājot par tavu atlikušo dzīvi, — tā taču nevar būt tava nopietnība, ka turpmāk visu laiku vēlies būt vientuļa un — vēl jo vairāk — nelaimīga?
Arī man bijušas šķiršanās, kad esmu sevi burtiski ieprogrammējusi. Īpaši reize, kad mans partneris mani nomainīja pret jaunāku, skaistāku, blondu un ļoti tievu zaķi. Toreiz es pārdzīvoju ne pa jokam. Izplosījos, izgāzu savas dusmas un bēdājos. Un atkārtoju sev katru dienu: “Labi, lai tā notiek, būšu viena, būšu nelaimīga, būšu resna, veca un nesmuka…” Protams, stulbi! Un neprasi, kam es gribēju iespītēt. Kam gan var iespītēt, kā tikai sev! Un neprasi, kādēļ mans niknums un spīts mani neaizveda saldās atriebības virzienā — kļūt par vēl skaistāku, blondāku, tievāku un jaunāku (hmm, te nu laikam būtu mazliet jāpapūlas…)…
Es diemžēl nodarbojos ar pil-nīgi apzinātu sevis ieprogrammēšanu. Un zini, tas iedarbojās! Es tiešām biju viena, kļuvu arvien resnāka un neglītāka, droši vien izskatījos arī vecāka par saviem gadiem un — gods kam gods — nelaimīgākas būtnes par mani šai pasaulē nebija!
Ko tas deva? Nu, kādu brīdi man tas tiešām deva tādu drūmu apmierinājumu. Re, kā man neiet… Re, cik man ir slikti… Re, cik es esmu nelaimīga…
Laimīgas beigas
Kā tas beidzās? Laimīgi!
Kādā atkušņa dienā — kas stipri līdzinās šīm dienām — mani gandrīz nosita no jumta krītošs ledus gabals.
Var jau būt, ka to man sūtīja mīļais Dieviņš. Vai arī pašvaldības dienesti, kas toziem nevīžoja parūpēties par jumtiem. Lai vai kā, es attapos.
Aizgāju mājās, palūkojos uz sevi spogulī un biju reālās šausmās. Šitā briesmone esmu es?! Apvēlusies uz nebēdu, pierē rieva, mutes kaktiņi uz leju, kaktiņos rieva, seja tāda iepelēka… Vājprāts!
Nevaru teikt, ka viss mainījās kā pēc burvju mājiena. Bet man, muļķei, pēkšņi pielēca, ka pašas radītajā apokalipsē dzīvot ir… ir stulbi! Un, ka kultivējot savu nelaimīgumu, es ieriebju un iespītēju tikai pati sev. Un garantēju sev tādu “vientulības vainagu” (kam es patiesībā neticu, nu neticu, goda vārds!), ka vai nu — jo kurš gan uzdrošinātos tuvoties tādai staigājošai traģēdijai?
Pagāja gandrīz gads, kamēr es atguvu savu drūmajās mierinājuma maltītēs pazaudēto figūru. Rievas ap muti tā īsti nav pazudušas, kaut arī masēju tās un mēģinu likt lietā krēmu krēmus.
Mēs katrs, ja vien sevi kārtīgi saprogrammējam un pacenšamies, varam sevi novest līdz jebkurai formai un jebkuram dvēseles stāvoklim. Un kļūt par rūgumpodu un nelaimes čupiņu nez kāpēc liekas vieglāk…
Vai es no tā visa esmu kaut ko mācījusies? Jā un nē.
Ja pārtrūkst kādas svarīgas attiecības, vienmēr ir smagi. Un vienmēr liekas — tā, mana sirds ir salauzta, es esmu vientuļa un nelaimīga un tāda būšu visu atlikušo dzīvi… Bet, atceroties to ledus gabalu, es saprotu, ka… ka dzīve ir skaista! Un tādēļ ļauju sev pabēdāties tikai brīdi, Bet pēc tam — sapurinies, mīļā!
Nav jau jāgavilē un jālēkā, ja ap sirdi ir smagi un ja patiesībā tā lūst mazos gabaliņos, un iekšēji gribas raudāt un kliegt. Bet — lai mums ir pa spēkam atrast sevī tādu spēju un gudrību, lai neaizslēgtu durvis uz pasauli pavisam.
Jo patiesībā pasaule ir pilna ar mīlestību.
No vientulības nemirst
Un vēl — vientulība automātiski nenozīmē to, ka tev obligāti jābūt nelaimīgai!
Pasaulē ir tūkstošiem un miljoniem cilvēku, kuri šajā dzīves posmā — un daudzi arī visos dzīves posmos — ir vientuļi.
Te gan var rasties tāds misēklis ar terminiem — viens un vientuļš varbūt ir divas dažādas lietas. Tu vari dzīvot viens un nemaz nejusties vientuļš. Bet nu runāsim šoreiz par cilvēkiem, kas ir vieni, proti, bez partnera, taču principā nav nolēmuši tā pavadīt visu savu dzīvi. Tātad viņi ir vientuļi šajā dzīves posmā.
Es skatos un viņiem un re-dzu — hei, no vientulības nemirst!
Izšķīros ar draugu — nu labi. Sirds sāp. Bet tu padzīvo, padzīvo un saproti — no vientulības nemirst! Parasti.
Protams, reizēm jau cilvēki melo sev un citiem. Nav jau jāde-klarē visai pasaulei: “Ak, es esmu tik laimīga, un tieši tāpēc, ka esmu viena un vientuļa! Man neviena nevajag!”
Neviens jau tev neprasa šādas atzīšanās, un patiesībā — kurš gan tām tic. Jo ir tāds stereotips, ka visiem vajag to otru.
Bet, pirmkārt, tas tiešām ir stereotips. Un, otrkārt, pat tad, ja tev vajag to otru un tu jūties vientuļa — tas vienalga nenozīmē, ka tev jājūtas nelaimīgai!
Laiks pašai sev
Kāda mana draudzene apgalvo, ka vientulība ir Dieva dāvana! Viņa gan diezgan reti dabū izbaudīt šo dāvanu, jo pēc šķiršanās ar iepriekšējo draugu visai ātri atrod jaunu. Laimīgā!
Taču posmos, kad viņa ir viena, Agnese jūtoties vislaimīgākā. Tā vismaz viņa pati apgalvo. “Nu kā — ja tu esi viens pats, tev taču ne ar vienu nav jārēķinās. Tu vari staigāt pa māju, kā gribi! Tu vari skatīties tās filmas, kuras gribi, nevis vienmēr to stulbo sportu! Tu vari vakarā uzlikt visus barojošos krēmus, kas vajadzīgi. Iedomājies, es taču nevaru saziesties ar kaut kādiem taukainiem nakts krēmiem, kad mani gultā gaida čalis!”
Bet ne jau visi pāri dzīvo kopā – taču tas nenozīmē, ka pēc šķiršanās tu nejūties vientuļa. Taču arī par to Agnesi ir komentārs: “Lai viņas izmanto laiku pašas sev! Kad tu esi iemīlējies vai emocionāli kopā ar kādu – vai tu spēj tā pilnīgi normāli funkcionēt? Es, piemēram, tā neprotu! Un, ja jūs nedzīvojat kopā, tad vispār — vakari ir galīgi aizņemti! Tad jūs ejat uz kino, tad pie tevis, tad pie viņa… Kopā dzīvojot, vismaz seksu var atlikt uz nakti, bet, ja tikai satiekas, tad vakaros tu nevis mācies vai kaut ko dari, bet guli ar vīrieti… Bet, ja tu esi vientuļa, tev ir brīvs laiks! Es, piemēram, franču valodu gandrīz iemācījos, kad izšķīros ar Rolandu!”
Protams, tā arī ir dāvana — uztvert lietas tik viegli. Arī sirdslietas. Bet tas, ka tad, kad sirdssāpes mazliet rimstas, vientulības laiku var izmantot sev un tikai sev — tā man liekas ļoti laba ideja.
Mēs taču zinām, ka pašas sev varam būt gan inde, gan zāles. Tikai jāsaņemas. Un atceries — dzīve ir skaista.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
