Bijušās padomju impērijas valstis ar nepacietību gaida Krievijas armijas sakāvi Ukrainā, un tad pasaule varēs risināt patieso kopējo problēmu. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Sorosa fonda un Open Society Foundations priekšsēdētājs Džordžs Soross.
Pirms nedaudz vairāk kā mēneša es uzstājos ar runu Minhenes drošības konferences priekšvakarā. Kopš tā laika ir notikušas daudzas brīnišķīgas lietas. Un tāš notika tik ātri, ka ir jēga salīdzināt manas prognozes pirms mēneša ar reāliem notikumiem.
Lielākās izmaiņas ir notikušas globālajā klimata sistēmā. Šeit es domāju gan klimatiskos notikumus, gan klimatologu izpratni par šiem notikumiem. Galvenais vēstījums, ko vēlējos paust Minhenē, bija tas, ka globālā klimata sistēma ir ļoti atkarīga no tā, kas notiek polārā loka iekšienē.
Iepriekš polārā loka klimata sistēma tika atdalīta no globālās. Vēji pūta paredzamā virzienā, pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Tomēr cilvēka iejaukšanās dēļ atšķirība starp Arktikas klimata sistēmu un globālo sistēmu praktiski nepastāv.
Aukstais gaiss sāka izplūst no Arktikas, un to aizstāj ar siltu gaisu, kas nāk no ārpuses. Un tā pēdējo četrdesmit gadu laikā temperatūra Arktikā ir paaugstinājusies četras reizes vairāk nekā pārējā pasaulē, un sasilšanas temps bīstami paātrinās. Mēneša laikā, kopš es runāju, temperatūra Arktikā ir palielinājusies par 20 grādiem pēc Celsija virs normas, uzstādot rekordu un radot bažas par Grenlandes ledus segas kušanas ātrumu.
Zinātnieku izpratne par sasilšanas procesu šajā laikā ir ievērojami palielinājusies. Viņi spēja pierādīt, ka metāna, kas ir daudz spēcīgāka un bīstamāka siltumnīcefekta gāze par oglekļa dioksīdu, izdalīšanās ir lielāka, nekā to var izskaidrot ar cilvēkiem saistītiem avotiem. Šis secinājums liecina par citu avotu esamību, taču tos var izraisīt arī cilvēks: piemēram, metāna emisiju palielināšanās no mūžīgā sasaluma sasilšanas ir cilvēka iejaukšanās dabā rezultāts.
Arvien vairāk klimatologu uzskata, ka ir lietderīgi izsludināt ārkārtas situāciju, jo pašreizējā tempā globālā sasilšana noteikti pārsniegs 1,5ºC. Kā pagājušajā mēnesī sacīja sers Deivids Kings, Lielbritānijas valdības galvenais zinātniskais padomnieks Gordona Brauna vadībā un Klimata krīzes konsultatīvās grupas vadītājs, mums “ātri jāsamazina emisijas un jānoņem liekās siltumnīcefekta gāzes, taču patiešām svarīgi un steidzami ir atkal iesaldē Arktiku.”
Šī ir diezgan sarežģīta programma, un mēs jau esam atpalikuši no grafika.
Vēl viena joma, kurā notikušas svarīgas pārmaiņas, ir Krievijas karš pret Ukrainu. Līdz oktobrim kaujas laukā uzvarēja Ukraina. Tad Krievija ar Irānas palīdzību plašā mērogā ieviesa dronus. Viņu mērķis bija iedragāt ukraiņu morāli, atņemot civiliedzīvotājiem elektrību, siltumu un ūdeni. Tas lika Ukrainai ieņemt aizsardzības pozīciju.
Krievijas regulārā armija atrodas izmisīgā situācijā. Tā ir slikti pārvaldīta, slikti aprīkota un stipri demoralizēta. Vladimirs Putins to saprata un devās izmisīgā piedzīvojumā. Viņš vērsās pie Jevgeņija Prigožina un viņa algotņu armijas.
Putins atļāva Prigožinam savervēt ieslodzītos no Krievijas cietumiem. Ar bijušo ieslodzīto palīdzību un uz milzīgiem viņu un citu algotņu dzīvību zaudējumu rēķina, ”Vāgnera” PMK sāka iekarot teritorijas ap Bahmutas pilsētu, kamēr regulārā armija palika strupceļā vai zaudēja pozīcijas citur.
Putina piedzīvojums izdevās – līdz noteiktam brīdim. Regulārā armija, jūtoties apdraudēta, uzsāka birokrātisku karu pret Prigožinu, kurā uzvarēja. Viņi nodrošināja, ka Prigožinam tika aizliegts savervēt vairāk ieslodzīto, un apgādāja ”Vāgnera” kaujiniekus ar nepareiza veida munīciju.
Pēdējo nedēļu laikā Prigožins ir iznācis atklātībā ar savām sūdzībām, nostādot Putinu sarežģītā situācijā. Putins mēģināja palīdzēt Prigožinam, taču iekārta atbalstīja regulāro armiju. Kopā viņi pārliecināja Putinu, ka Prigožins apdraud viņa turpmāko valdīšanu.
Ukraina izmanto šīs Krievijas iekšējās cīņas. Prezidents Volodimirs Zelenskis ir apspriedies ar saviem armijas vadītājiem, un viņi vienbalsīgi ieteikuši Prigožina armiju izlaist cauri gaļasmašīnai, kamēr tā atrodas tik nelabvēlīgā situācijā.
Tādējādi Ukrainas spēki varēs uzsākt pretuzbrukumu, saņemot modernus ieročus, jo īpaši tankus Leopard 2, kā viņiem tika solīts. Tam vajadzētu notikt aptuveni maijā, bet varbūt arī agrāk.
Līdz ar to, visticamāk, piepildīsies lielākā daļa no svarīgo pareģojumu, ko pirms mēneša Minhenē izteicu par karu, tostarp, ka spēcīga Ukrainas pavasara ofensīva izšķirīgi pavērsīs paisumu.
Es, protams, apzinos, ka vairākos autoritatīvos izdevumos ir publicēti raksti, kas rada daudz drūmāku priekšstatu par kara gaitu. Kā apvienot viņu redzējumu ar optimistisko skatījumu, kas man ir? Tikai atzīstot, ka Krievijas dezinformācijas kampaņa bijusi veiksmīga.
Putinam ļoti nepieciešams pamiers, taču viņš atsakās to atzīt. Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins ir tajā pašā laivā. Taču ASV prezidents Džo Baidens, visticamāk, neizmantos šo šķietamo iespēju vienoties par pamieru, jo viņš apsolīja, ka ASV neveiks sarunas Zelenska aizmugurē.
Bijušās padomju impērijas valstis, cenšoties aizstāvēt savu neatkarību, ar nepacietību gaida Krievijas armijas sagraušanu Ukrainā. Šajā brīdī Putina sapnis par atdzīvinātu Krievijas impēriju izjuks un pārstās radīt draudus Eiropai.
Krievijas imperiālisma sakāvei būs tālejošas sekas pārējai pasaulei. Tas radīs lielu atvieglojumu atvērtām demokrātiskām sabiedrībām un radīs milzīgas problēmas slēgtām autoritārām sabiedrībām. Bet pats galvenais, tas ļaus pasaulei koncentrēties uz galveno problēmu – klimata pārmaiņām.
