Irānas tuvināšanās Krievijai un abu militāri tehniskās sadarbības stiprināšana uz Krievijas kara pret Ukrainu fona satrauc Rietumu valdības un Irānas kaimiņvalstis. Saskaņā ar ASV un to sabiedroto izlūkdienestiem Irāna piegādā Krievijai ložņājošo munīciju (loitering munition) izmantošanai karā pret Ukrainu.
Par to, uz ko balstās Irānas un Krievijas attiecības un kādas ir šo valstu savstarpējās intereses, medijiem izskaidroja Krievijas politologs Pāvelu Luzins (Pavel Luzin, Fletcher School of Law and Diplomacy, Tufts University) un Amerikas Uzņēmējdarbības institūta eksperte Elizabete Brau (Elisabeth Braw, American Enterprise Institute).
Irānas un Krievijas militāri tehniskās sadarbības pamats
Kāpēc Krievija tik aktīvi cenšas attīstīt militāri tehnisko sadarbību ar Irānu?
Pāvels Luzins: Tā ir zīme, ka Krievijā aizsardzības nozarē viss ir ļoti slikti. Tas mani pārsteidz, jo Irānai ir piemērotas sankcijas 40 gadus un īpaši bargas sankcijas pēdējā desmitgadē kopš 2015. gada. Kopš 2000. gadiem sankciju spiediens sāka pieaugt saistībā ar Irānas kodolraķešu programmu.
Protams, Irāna varēja izveidot labu matemātiķu skolu, jo kodolraķešu programma stimulē matemātiķu, fiziķu attīstību, dažas tās ražošanas jaudas, bet tomēr šī ir ļoti arhaiska sistēma un mēs joprojām redzam Irānas armiju, kas ir bruņota ar ieročiem, kas saņemti no ASV pat Šaha režīma laikā.
Jā, viņi mēģina kaut ko darīt, kaut ko kopēt, bet tas viss notiek nemodernas ražošanas režīmā. Pat šie bezpilota lidaparāti – “Shahed” – ar kuriem Krievija tagad aktīvi cenšas bombardēt Ukrainu, tika radīti nevis karam, kurā piedalās regulārā armija, bet gan teroristiem, piemēram, Hezbollah un Hamas, kas izrāda pretestību pret Izraēlu, vai Huti nemierniekiem, kas iestājas pret koalīciju Saūda Arābijas vadībā. Viņi tos izmantoja teroram vai uzbrukumiem infrastruktūrai, naftas vadiem, tankkuģiem… Šī ir diezgan primitīva sistēma – tāda lidojoša “pašnāvnieku josta”, ar atbilstošu jaudu un efektivitāti.
Krievija tveras pie šiem Irānas bezpilota lidaparātiem kā slīcējs pie salmiņa. Tie nodara materiālus zaudējumus Ukrainai un paņem desmitiem, ja ne simtiem civiliedzīvotāju dzīvību. Tā dara teroristi!
Droni tiek izmantoti jau vairākus mēnešus. Viņi kaujas laukā neko nav mainījuši, jo nav paredzēti regulārai karadarbībai.
ASV ir paziņojušas, ka Krievijai ir interese par Irānas raķetēm, kas ir modernizētas pagājušā gadsimta sešdesmito gadu raķetes. Grūti pateikt, kādu ietekmi tas varētu atstāt, kad Krievija savā raķešu programmā no 20. gadsimta 50. gadiem ir pavirzījusies četrdesmit gadus, uz 2000. gadiem un spējusi replicēt amerikāņu raķešu tehnoloģiju no astoņdesmitajiem gadiem.
Kāda ir Krievijas un Irānas militāri tehniskā sadarbība?
Elizabete Brau: ASV valdība apgalvo, ka Irāna piegādā Krievijai bezpilota lidaparātus un raķetes, bet irāņi saka, ka tas tā nav, tāpēc ir ļoti grūti precīzi noteikt faktus. Skaidrs, ka Krievijai nav daudz sabiedroto, un jo īpaši sabiedroto, kas ir spējīgi ražot un piegādāt ieročus.
Irāna saka, ka tā nesūta ieročus Krievijai, un ir nepieciešami citi pierādījumi, izņemot ASV valdības apgalvojumu, ka Irāna sūta ieročus Krievijai. Un šāds pierādījums var būt jūras kravu novērošanas rezultāts, kas nāk no Irānas uz Krieviju. Pēdējo pāris mēnešu laikā jūrniecības analītiķi ir atklājuši daudzas nepilnības AIS (Automātiskā identifikācijas sistēma, kas kalpo kuģu, to izmēru, kursa un citu datu identificēšanai) signālos no kuģiem, kas kuģo no Irānas uz Krieviju. AIS signāli kuģiem ir jāiesniedz nepārtraukti.
Tas var norādīt, ka kuģiem, kas kuģo no Irānas uz Krieviju un tad atpakaļ uz Irānu, ir ko slēpt. Un tie, visticamāk, ir ieroči. Mēs zinām, ka karā pret Ukrainu tiek izmantoti Irānas droni.
Irānas militārā palīdzība karā pret Ukrainu
Cik svarīga ir Irānas dronu piegāde Krievijai un kā tie ietekmē situāciju Ukrainā?
Elizabete Brau: Droni ir ērti, lēti un daudzpusīgi. Tie ir kamikadzes bezpilota lidaparāti, kas eksplodē, sasniedzot mērķi, tāpēc Krievijai nepārtraukti ir nepieciešami jauni šo dronu krājumi. Bet Irānai, kas ir gatava palīdzēt Krievijai, tā ir problēma. Irānai nav neierobežotu iespēju piegādāt šādus dronus. Irāna neražo pietiekami daudz šo ieroču Krievijai. Steidzama ražošanas paplašināšana prasīs daudz plānošanas laika. Irāna ir ražojusi šos dronus sev un varbūt arī citām valstīm, bet Krievijai tā neko daudz nespēs ražot.
Vai pastāv briesmas, ka Irāna varētu sākt piegādāt Krievijai ballistiskās raķetes?
Elizabete Brau: Es domāju, ka tas ir iespējams. Taču mums arī jāatceras, ka Irāna ir viena no retajām valstīm, uz ko Krievija var paļauties, salīdzinot ar to valstu skaitu, uz kurām Ukraina var paļauties uz ieroču piegādēm. Un tas labi parāda Krievijas izolētību: ja tai būtu vairāk draugu, kas ražo ieročus, tā saņemtu daudz vairāk ieroču. Tāpēc Irāna ir izrādījusies tik nozīmīgs sabiedrotais. Irāna var piegādāt Krievijai dažas raķetes, taču arī ar to nepietiks.
Kāpēc Krievijas militārās sadarbības paplašināšana ir bīstama Ukrainai un cik lielā mērā Irāna ir gatava palīdzēt Krievijai karā pret Ukrainu?
Pāvels Luzins: Ja Irāna patiešām piegādās raķetes Krievijai, tad pašreizējā Ukrainas gaisa un pretraķešu aizsardzības sistēmas konfigurācijai pret šīm raķetēm nebūs ar ko cīnīties.
Ja Ukrainai tiks piegādāts pietiekami daudz amerikāņu Patriot sistēmu ar munīcijas krājumiem un apmācītu personālu, lai šīs sistēmas varētu darboties trauksmes apstākļos vai pastāvīgi veikt kaujas pienākumus, tad varbūt šo raķešu radītie draudi tiks apturēti.
Kaujas laukā Irāna neko nevar mainīt, ja vien Islāma revolucionārās gvardes korpusa pilns spēks nedodas cīnīties pret Ukrainu, taču arī tas diez vai kaut ko mainīs.
Protams, Irānas raķetes var radīt sāpes un ciešanas civiliedzīvotājiem, novest pie papildu upuriem, var iznīcināt vēl vairākas transformatoru stacijas un sabojāt vairākas elektrostacijas, kuru atjaunošanai vienkārši būs nepieciešami vairāk spēku.
Bet vispār Irāna neko nevar ietekmēt, tā vienkārši paildzinās Krievijas militāro agoniju. Arī Krievija dzīvo pēc principa “palikt pa nakti un noturēt dienu”, un tur, redz, līkne tevi izvedīs. Kremlis iebilst, ka vajag kaut kādu atelpu, un ja atelpa neizdodas pamiera un miera sarunu veidā, tad bombardēsim Ukrainu ar droniem, raķetēm, lai tikai uzkrātu resursus. Krievijai ar to ir lielas problēmas.
Viņi jau tagad domā nevis trīs līdz piecu gadu plānošanas horizontā, bet gan “šeit un tagad”, lai tikai izcīnītu vēl dažas nedēļas vai dažus mēnešus, nosēdēt, nogaidīt, jo viņi arī negrib karāties ceļamkrānos, nevēlas šķirties ne tikai no varas un īpašumiem, bet arī no savām un savu bērnu dzīvībām. Viņi ir ļoti neaizsargāti un kompleksaini. Elites vidū ne visi ir sektanti, protams, daži ir vienkārši ciniķi, kas nonāk šādā situācijā, un vairs nevar nolēkt un ies līdz galam. Irāna neko nevar ietekmēt, bet tikai paildzina Ukrainas ciešanas.
Savukārt iepriekšējos gados Ukrainai un Irānai bija tirdzniecības un ekonomiskās attiecības, un šobrīd Irāna faktiski ir zaudējusi Ukrainu kā šādu partneri. Es domāju, ka tas ilgtermiņā ir ļoti slikti Irānai.
Elizabete Brau: Es nedomāju, ka Irāna ir ieinteresēta sūtīt karaspēku uz Ukrainu. Viena lieta ir piegādāt dronus un saņemt par tiem samaksu, bet cita lieta ir sūtīt karaspēku un izliet savu pilsoņu asinis karā, kuram viņi, iespējams, pat nepiekrīt. Neviens nezina, ko Irānas līderi īsti domā par karu Ukrainā. Irāna tam paudusi atbalstu, jo tai ir jāsaglabā draudzība ar Krieviju, taču tas nepavisam nav līdzīgs tam, lai upurētu savu pilsoņu asinis. Ja Irānas režīms nosūtīs karaspēku uz Ukrainu, tas tikai vēl vairāk veicinās tautas protestus Irānā. Tāpēc Irāna ir ierobežota ar palīdzību Krievijai, jo Irānas režīms vēlas izdzīvot.
Cik ilgi Krievija plāno turpināt karu?
Pāvels Luzins: Krievija neplāno izbeigt karu – maksimums, tā vēlas iegūt pārtraukumu un turpināt karu. Varas iestādes ir gatavas pilnībā demontēt Krievijas valsti, Krievijas valstiskumu, viņi ir gatavi pilnībā noasiņot Krievijas ekonomiku. Tie ir fanātiķi un – galvenais – gļēvuļi, kuri nevēlas būt atbildīgi par saviem darbiem. Tāpat kā jebkurš reliģisks fanātiķis, šis ir dziļi kļūdains radījums, kuram patīk priecāties par savu varu pār citiem. Tie ir maniaki, kuru māniju var novirzīt kaut kādā doktrīnā, nevis tikai slepkavošanā. Viņus neinteresē nogalināt tāpat vien, viņiem vajag kaut kā vārdā nogalināt.
Labas lietas nav gaidāmas, bet tāpēc Ukrainai ir vajadzīgi smagie ieroči, lai kaujas laukā nolīdzinātu Krieviju. Un to var izdarīt pat ne līdz 2024. gadam, bet daudz ātrāk. Kvantitatīvi Krievijas armija var uzpūsties, cik grib, bet sistēmiskā realitāte no tā nemainīsies, un, ja būs pietiekams daudzums smago ieroču, Ukraina var vienkārši izjaukt šo kolosu molekulās.
Vai, jūsuprāt, Putins ir gatavs kaujas laukā likt vēl vairāk savu militāro spēku?
Pāvels Luzins: Viņi nesaprot, kas ir cilvēki un kāda ir viņu vēlme vai nevēlēšanās cīnīties. Pagaidām viņi izmanto parasto militārpersonu vai nesen mobilizēto personu paklausību. Varas iestādes bija dažu savu ilūziju gūstā par šo karu. Tagad migla kliedējas: ja cilvēki negrib cīnīties un nevar cīnīties, tad viņus nekas nepiespiedīs.
Pat ja varas iestādes ir gatavas likt kaujas laukā miljoniem cilvēku, pastāv sistēmisks faktors. Staļins varēja nosūtīt nāvē miljonus, jo viņam bija sādža, kuru viņš būtībā nogalināja. Viņš to iznīcināja ar kolektivizāciju, industrializāciju un Otro pasaules karu. Krievijai šī demogrāfiskā resursa nav, tas ir izsmelts. Krievija ir veikusi demogrāfisku pāreju.
Vai Irāna ir gatava tik radikālām attiecībām ar Krieviju, kad Krievija karo Ukrainā?
Pāvels Luzins: Viņiem tas ir izdzīvošanas jautājums. Ajatollas režīms dažus protestētājus ir pakāris uz ceļamkrāniem, taču viņi riskē nonākt uz ceļamkrāna vai līdzīgi (Muammaram) Kadafi kanalizācijas caurulē – viņi riskē, ka pūlis viņus vienkārši saplosīs gabalos.
Desmitiem tūkstošu cilvēku ir ieguvēji no šīs sistēmas, un neviens no viņiem nevēlas karāties uz ceļamkrāniem, un viņi nevēlas, lai viņu sievas un bērni karājas. Bet Irānā tas, visticamāk, būs neizbēgami. Tāpēc, ja ir jautājums par fizisko izdzīvošanu, tad viņiem ir jāstāv dienu un nakti, lai izturētu, proti, paātrinātos raķešu un kodolprogrammās, lai vēlāk šantažētu savus kaimiņus ar kodoltriecienu vai pat veiktu kodoltriecienu. fanātisma, sektantisma vai klerikālisma lēkmē.
Starp citu, Krievijas režīms ir kļuvis ļoti līdzīgs Irānas režīmam, jo ir notikusi arī civilo varas institūciju vājināšanās, laicīgās varas vājināšanās Krievijā. Tagad Krieviju faktiski pārvalda totalitāra reliģiska sekta. Tā ir eklektiska savos uzskatos. Bet, ja paskatās Drošības padomes aparāta dalībnieku biogrāfijas, tad tie ir reliģiozi čekisti.
Gandrīz katram no viņiem ir kaut kādi Kreivijas pareizticīgās baznīcas ordeņi un medaļas, katrs otrais ir bārdains. Starp citu, mode valkāt šādas pareizticīgo bārdas ir salīdzinoši nesena, parādījās pirms 10-12 gadiem. Viņi met krustus pie katras Maskavas baznīcas, kad viņi iet garām, dodas uz darbu vai kaut kur citur. Šī ir sekta, kas apsēsta ar savu mesiānismu. Ja ajatollas kalpo Allāham, tad Krievijā viņi kalpo idejai par impērijas atdzimšanu. Viņiem Dievs ir kristīgais Leviatāns. Sektanti ir atraduši viens otru, mūsu acu priekšā tiek veidota sektantu taktiskā alianse.
Vai tas izdosies, nezinu – ceru, ka nē. Šķiet, ka Rietumi ir apņēmušies, ka šai aliansei nevajadzētu būt veiksmīgai. Sektanti ir ļoti racionāli priekš sevis, taču parastās loģikas ietvaros ir zvērīgi iracionāli un tiešām gatavi visu likt uz spēles. Tas ir ļoti bīstami, pilns ar sekām un prasa ļoti stingru reakciju.
Rietumu bažas par militāri tehniskās sadarbības paplašināšanu starp Irānu un Krieviju
Ko Krievija var piedāvāt Irānai apmaiņā pret tās ieročiem?
Elizabete Braua: Krievijai ir lieliskas iespējas militārās tehnikas ražošanā, tās problēma šobrīd ir tāda, ka tās militāri rūpnieciskais komplekss nav gatavs ilgam karam. Tātad, ja Krievija pirms šī kara būtu teikusi, ka vēlas sadarboties ar Irānu ieroču tehnoloģiju jomā, tā būtu bijusi patiešām izdevīga sadarbība abām pusēm. Bet tagad Krievijai steidzami jāpapildina savi ieroču krājumi, un tās aizsardzības ražošanas sektoram jāturpina ražot ieročus šim karam. Šo loģistikas problēmu dēļ Krievija nespēj nodibināt nekādas ilgtermiņa stratēģiskas attiecības ar Irānu.
Pāvels Luzins: Krievija var padalīties vai nu ar kādu gatavu tehniku, rupji sakot, tā uz Irānu sūtīs izjauktus ieročus, bruņumašīnas, helikopterus, kas tiks samontēti uz vietas. Varbūt uzcels kādu rūpnīcu ieroču remontam. Jautājums, vai pati Krievija šobrīd spēj sev pietiekamā daudzumā saražot helikopterus un bruņutehniku.
Esmu nobažījies, ka Irāna tiek stingri aizstāta, paužot gatavību apspriest ballistisko raķešu piegādi Krievijai.
Maz ticams, ka, uzņemoties šādu risku, Irāna gatavojas saņemt no Krievijas kājnieku kaujas mašīnu partiju.
Es vados pēc sliktākā scenārija, ka Krievija varētu kļūt par galveno raķešu un kodoltehnoloģiju izplatītāju pasaulē, kā tas bija ar Pakistānu un Ziemeļkoreju deviņdesmitajos gados.
Irānu interesē progresīvāka raķešu tehnoloģija un urāna bagātināšanas tehnoloģija: Irānai ir nepieciešams plutonijs, un šajā gadījumā Krievija var mēģināt atrisināt Irānas kodolraķešu programmu problēmas.
Bet, ja situācija attīstīsies šādi, tad kas apdraud Irānas kaimiņvalstis un ko Irāna var darīt ar šādiem ieročiem?
Pāvels Luzins: Iedomājieties, ka Tuvajos Austrumos parādās kodolvalsts, kas oficiālā līmenī uzskata, ka tai pilnībā jāiznīcina viena Tuvo Austrumu valsts – Izraēla.
Izraēla arī ir kodolvalsts, lai gan tā neatzīst, ka tai ir kodolieroči. Taču Izraēla ir demokrātiska valsts ar kontroli un līdzsvaru. Izraēla nevienam no saviem kaimiņiem nedraud ar iznīcību. Bet Irānai ir ilgstošas pretrunas ar arābu pasauli, ar Persijas līča monarhijām, ar Turciju. Turklāt Irānas garīdznieku režīmam ir ambīcijas.
Irāna arī ir tālu no stabilitātes un iekšējā līdzsvara valstī, to mēs redzam protestos. Mums ir darīšana ar radikālu starptautisko attiecību subjektu, kas cenšas iegūt kodolieročus. Tas varētu apdraudēt reģionu ar lielu kodolkaru.
Elizabete Brau: Jebkura militārā tehnoloģija, kas nonāk valstī, kurā tās nav, skaidri padara to bīstamāku saviem kaimiņiem. Bet Krievija ir tik ļoti iegrimusi karā Ukrainā, ka nespēj koncentrēties ne uz ko citu. Lai kā Krievija sadarbotos ar Irānu, šī sadarbība vienmēr būs sekundāra. Krievija nespēj pievērst lielu uzmanību pat Sīrijai. Un tās savā ziņā ir paradoksāli labas ziņas.
Ko Krievijas un Irānas sadarbības stiprināšana nozīmē pasaules politikai?
Elizabete Brau: Jo izolētāka kļūs Krievija un Irāna, jo vairāk tās būs atkarīgas viena no otras. Un tāpēc pagaidām tā ir draudzība no nepieciešamības.
Vienīgā traģēdija šajā visā ir tā, ka ASV valdība izstājās no Irānas kodolvienošanās Trampa administrācijas laikā. Ja ASV nebūtu izstājušās no kodolvienošanās ar Irānu, tad Irāna varētu būt atturīgāka kodolvienošanās noteikumu izpildē. Tagad Irāna ir kareivīgāka un naidīgāka pret Rietumiem.
Vai Rietumi spēj ierobežot sadarbību starp Irānu un Krieviju?
Kādas iespējas ir rietumvalstīm ierobežot turpmāko sadarbību starp Irānu un Krieviju?
Elizabete Brau: Kodollīgums faktiski pārstāja darboties, kad Amerika no tā izstājās. Rietumvalstīm, starp citu, sadarbojoties ar Krieviju, bija iespējas vai sviras virzīt Irānu uz labāku uzvedību ne tikai kodolieroču jomā, bet vispārīgāk, jo tām bija šis sadarbības līgums. Ja jums nav sadarbības un vispār nav sakaru, tad ko valstij interesē tas, ko jūs par to domājat? – Jums nav iespēju ietekmēt šo valsti.
Rietumu valdības, iespējams, meklē veidus, kā ietekmēt Irānas režīmu, taču pašlaik tām nav instrumentu, ko tās varētu izmantot. Irānai jau ir piemērotas smagas sankcijas, un Rietumi ir piedraudējuši ar jaunām sankcijām, un Irānas režīms ir parādījis, ka tam nerūp sankcijas.
Vai ir iespējams atgriezties pie kodolvienošanās?
Elizabete Brauna: Nē. Pat ja Baidena administrācija to vēlreiz izskatītu un izrādītu lielu apņemšanos to atkal atvērt kopā ar eiropiešiem, kuri vienmēr ir izrādījuši neticamu apņemšanos īstenot kodolvienošanos, irāņi teiktu: “Pagaidiet, kas notiks, ja mēs piekritīsim šim līgumam un ievērosim noteikumiem, un tie, kas nevēlas šo vienošanos, nāks pie varas ASV, un viņi atkal izstāsies no līguma”.
Tāpēc irāņi diez vai piekritīs šādam darījumam, pat ja tas viņiem nesīs kādus īstermiņa ieguvumus, vienkārši tāpēc, ka viņi nezina, kurš kļūs par nākamo ASV prezidentu.
Pāvels Luzins: Grūtāks jautājums ir, ko darīt ar pašu Irānu. Mums ir zināma pieredze profilaktiskās militārās operācijas Tuvajos Austrumos – Irākā 2003.gadā, kad valsti pamatoti turēja aizdomas par masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu Sīrijā un, kad valsts bija reģionālās kārtības pārkāpēja. Tad visi šīs valsts un režīma kaimiņi lūdza ASV un starptautisko koalīciju palīdzēt. Un viņi paši iestājās starptautiskajā koalīcijā, jo (Sadams) Huseins bija tik destabilizējošs faktors, ka viņi mēģināja šo jautājumu atrisināt preventīvi.
Pieredze rāda, ka pirmajā posmā tas izrādījās diezgan veiksmīgi, un tad radās jautājums: ko darīt? Irāka tagad faktiski atrodas tās pašas Irānas ietekmes orbītā.
Irāka nav pilnībā rīcībspējīga valsts, vēl pirms pieciem gadiem daļu Irākas teritorijas kontrolēja teroristu grupējums Islāma valsts.
Grūti pateikt, vai ir iespējama preventīva operācija pret Irānu, kurā dzīvo aptuveni 90 miljoni cilvēku. Tā nav 2003. gada Irāka ar 25 miljoniem iedzīvotāju. Tad Irāka bija provinces valsts ar zemu urbanizācijas līmeni.
Iespējams, būs nepieciešams papildu sankciju spiediens vai arī tiks veikti mērķtiecīgi triecieni Irānas galvenajai militārajai infrastruktūrai bez sauszemes iebrukuma. Taču rodas arī jautājums, ko darīt ar Irānas plašo starptautisko tīklu – visādiem pilnvarotajiem, aģentiem, ar Hezbollah un Hamas, ar Islāma revolucionāro gvardu korpusu. Jums var būt kaut kā jātiek ar viņiem galā. Ideāli, ja režīms sabruks iekšējā spiediena ietekmē, tad tas būs optimālākais ceļš, un atgriešanās pie laicīgās valdības ļaus cerēt uz demokratizāciju vēlāk. Tagad tā ir gandrīz neatrisināma problēma.
Krievijas ārpolitika pret Irānu pēcpadomju laikos
Uz ko balstās Krievijas ārpolitika pret Irānu?
Pāvels Luzins: Krievijas ārpolitikas pret Irānu centrā bija Bušēras atomelektrostacija un eksporta līgums. Tas iederējās arī Krievijas ārpolitikas doktrīnā, kas ir viena no galvenajām tēzēm, proti, ka nekādas svarīgas starptautiskas lietas nedrīkst lemt bez Krievijas.
Krievijai sadarbība ar Irānu bija tāds veids, kā atgriezties Tuvajos Austrumos, lai arī novājinātā formā.
Jau vairākus gadu desmitus veidojas Krievijas varas sistēma ar lielvaras ambīcijām – tas ir iekšpolitiskās izdzīvošanas un līdzsvarošanas veids, jo sistēma ir ļoti neefektīva, korumpēta, un tāpēc tā ir ļoti svarīga Krievijas elitei. Kremlis ir neaizstājams Irānas jautājumā.
Kremlis vismaz līdz 2022. gada 24. februārim centās būt kā spraudnis katrā mucā, lai pašam Kremlim būtu mazāk jautājumu un neviens nedomātu par “Kremļa jautājuma galīgo risinājumu”. Tāpēc Kremlis, lai izdzīvotu, veido tādu totalitāru vai pustotalitāru valstu internacionālu, šausmīgi korumpētu vidi. Tas, kas sākās ar Bušeru un Krievijas dalību sešu valstu sarunās par Irānas kodolprogrammu un raķešu programmu, tagad beidzas ar Ajatollas un Kremļa aliansi, kuras mērķis ir izdzīvošana un starptautiskās kārtības iznīcināšana. Nedrīkst aizmirst, ka Krievija cīnās pret Ukrainu ne tikai tāpēc, lai iznīcinātu Ukrainu kā valsti, Krievija Ukrainā cīnās arī par pasaules kārtības sagraušanu, kas izveidojusies pēc aukstā kara beigām.
Krievija cīnās, lai izjauktu Ziemeļatlantijas aliansi un transatlantisko vienotību. Krievija saprot, ka pašreizējā globālo attiecību sistēmā Krievijas režīms, tāpat kā Krievijas elite, vienkārši nevarēs mitināties, tāpēc meklē līdzīgus subjektus. Ajatolu režīms arī nevarēs mitināties, viņi degradējas, varbūt attīstās kodolraķešu programmās, bet degradējas visā pārējā. Viņiem nav izredžu, ka pārskatāmā nākotnē Irānas iedzīvotāji kļūs turīgāki.
Šī ir tāda “vientulības alianse” – režīmi, kas neiederas mūsdienu pasaulē, nespēj spēlēt godīgi un rūpēties par savas tautas labklājību. Tieši šie režīmi tagad cenšas stiprināt saites savā starpā.
