Cerēsim, ka Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins šo sašutumu uztvers kā personisku apvainojumu un nekavējoties sniegs labu sarunu savam “draugam” Maskavā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada aģentūras Bloomberg apskatnieks Andreass Kluts
Sji tikai pirms dažām dienām viesojās vizītē pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina, lai pārrunātu viņu sadarbību, kā arī pārliecinātu viņu atteikties no kodoleskalācijas un sākt miera procesu ar Kijivu. Putins šajā nedēļas nogalē rīkojās pretēji.
Pēc vairākiem kodoldraudiem Ukrainai un Rietumiem, Putins paziņoja, ka izvietos taktiskos kodolieročus Baltkrievijā, kaimiņu diktatūrai un vasaļvalstij ceļā uz rietumiem. No turienes pat tuva darbības rādiusa raķetes un lidmašīnas var sasniegt mērķus Ukrainā vai Centrāleiropā.
Liekulīgi, kā vienmēr, Putins apgalvo, ka šis solis nepārkāps Krievijas saistības saskaņā ar Kodolieroču neizplatīšanas līgumu. Viņa loģika ir tāda, ka viņš, nevis Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, saglabās kontroli pār kaujas galviņām un raķetēm, kas tās nesīs. Viņaprāt, šis apgalvojums attaisno situāciju.
Patiesībā Putins atkal ignorē vai varbūt izbauda rūgto ironiju par viltīgo ceļu, ko viņš līdz šim ir gājis. Tā dēvētajā 1994. gada Budapeštas memorandā gan Ukraina, gan Baltkrievija, kā arī tobrīd ar kodolieročiem bruņotā trešā bijusī padomju republika Kazahstāna, piekrita nodot savu kodolarsenālu apmaiņā pret drošības garantijām no Maskavas.
Lūk jums Krievijas drošības garantijas. Šodien Putins paziņo, ka Ukraina nemaz nav nācija un tā ir jāpakļauj vai jāiznīcina. Un viņš Baltkrieviju uzskata par personisku valdījumu, kurai lemts galu galā kļūt par “Savienības valsti” ar Putinu priekšgalā.
Mācība kopētājiem tirāniem un agresoriem visur – no Ziemeļkorejas līdz Irānai un ārpus tās – ir vienkārša. Tikai kodolieroči var nodrošināt viņiem apdrošināšanu pret kodolšantāžu, ko veic tādi nežēlīgi agresori kā Putins, un tajā pašā laikā kalpot kā izspiešanas līdzeklis viņu pašu mērķiem. Jā, Putins tikko ir sācis jaunu izplatīšanas ēru.
Viņa saasināšanās ir īpaši odioza, jo tā sasaucas ar viņa pagājušajā mēnesī vienīgā atlikušā bruņojuma kontroles līguma apturēšanu, kas ierobežo stratēģiskos kodolieročus. (Taktiskās kaujas galviņas, kurām var būt salīdzinoši “maza” atdeve, ir paredzētas izmantošanai frontes līnijās, lai uzvarētu kaujās, savukārt stratēģiskās kodolgalviņas ir apokaliptiskas atbaidīšanas iespēja.)
Kā vienmēr, Putins izmanto visu VDK paņēmienu klāstu, ko apguvis savas karjeras sākumā, sagrozot realitāti, lai radītu naratīvus, ko izplatīs krievi un “noderīgi idioti” citur. Pēc viņa domām, kodollādiņu nosūtīšana uz Baltkrieviju ir tikai samērīga atbilde Apvienotās Karalistes plāniem nodrošināt Ukrainu ar noplicinātā urāna munīciju. Taču noplicināts urāns nevar izraisīt kodolskaldīšanu, un šāviņi, kas to satur, nav kodolieroči.
Putins cenšas arī saistīt savus plānus Baltkrievijā ar ASV ilggadējo praksi izvietot kodolbumbas sabiedrotajās valstīs, piemēram, Beļģijā, Nīderlandē, Vācijā, Itālijā un Turcijā. Bet šie arsenāli – lai kādi būtu to nopelni tajā laikā – izriet no aukstā kara laika. Ne Vašingtona, ne kāda cita kodolieroču galvaspilsēta nekad nesapņotu par šādu kaujas lādiņu izvietošanu tuvāk Krievijai pašreizējā spriedzes stāvoklī.
Tā kā, Ukrainai ir tiesības nekavējoties sasaukt ANO Drošības padomes sēdi. Krievijai tajā ir vieta, bet arī Ķīnai, kurai vajadzētu izmantot savu jauno ietekmi uz Putinu, lai viņu atrunātu no šī vājprāta. Vēl labāk, ja Sji tūlīt paceļ klausuli un atgādinās Putinam, kur beidzas viņu draudzība.
Un baltkrieviem, ieskaitot augstāko militāro vadību, vajadzētu apsvērt iespēju atkal sākt aģitāciju pret savu diktatoru, lai Putins neievilktu viņus līdzi nelaimē.
Tikmēr Ukraina un Rietumi nedrīkst pieļaut, ka Putins ieved viņus histērijā. Krievijas prezidents ir kļuvis tik neprognozējams un neapdomīgs, tik vājprātīgs savā skatījumā uz pasauli un savu likteni tajā, ka tikai tērauda apņēmība un mierīgs spēks spēj atturēt viņu no neizmērojamas jau tā sliktās situācijas saasinājuma.
