Rietumiem nevajadzētu ticēt, ka Krievija nekad nekļūs par demokrātiju vai nepieprasīs no krieviem masu sacelšanos. “Krievijas draudi” izzudīs tikai tad, ja Krievija kļūs par demokrātisku valsti. Ar šādu vadmotīvu medijā Lithuania Tribune savu rakstu publicējis ietekmīgais Lietuvas politiķis Andrjus Kubiļus
Latvija atņēmusi apraides licenci Krievijas opozīcijas telekanālam Doždj. Pirms tam kanālu Putins izraidīja no Maskavas.
Par to, kā šis lēmums bija juridiski un politiski pamatots, var spriest tikai latvieši. Personīgi es piekrītu EP deputātei Rasai Juknevičienei, ka šis lēmums nebija ne pamatots, ne stratēģiski gudrs.
Šis lēmums izraisīja plašu sabiedrības reakciju arī Lietuvā, lielākā daļa cilvēku domāja: “Tas ir tas, ko viņi ir pelnījuši, jo viņi visi ir imperiālisti. Visi krievi ir Ļaunuma impērijas aģenti.”
Krievijas liberālā opozīcija atbildēja ar tādu pašu dusmīgu reakciju, bez niansēm. Tas vēl vairāk saniknoja gan lietuviešus, gan latviešus.
Tieši šī mūsu reakcija pamudināja mani uzrakstīt šo tekstu. Jo uzskatu, ka šāds atbildes asums liecina par problēmām, kas pastāv mūsu pašu domāšanā un attieksmē pret Krieviju.
Psihologi to, ko es gribu teikt, sauc par kompleksiem. Un mums par to ir jārunā atklāti. Jo daži no šiem kompleksiem var radīt ievērojamas negatīvas sekas mums pašiem un mūsu lomai reģionā. Mums jāanalizē savas problēmas. Tāpat kā Krievijas opozīcijai ir jāzina un jāizlemj savas.
Mēs bieži jūtamies taisnīgāki un labāki nekā Krievijas opozīcija; tāpēc mums ir tendence vispirms analizēt viņu problēmas, nevis savas. Tā nav veselīga pieeja. Tāpēc es gribu vispirms paskatīties uz sevi.
Mēģināšu īsi ieskicēt tās mūsu galvenās attieksmes, tos mūsu būtiskos kompleksus, kas saistīti ar Krieviju, kas īpaši skaidri izpaudās Doždj sižeta kontekstā. Un es mēģināšu izskaidrot, kas viņiem ir nepareizi.
1. pozīcija: Krievija nav savienojama ar demokrātiju
Daudzi Lietuvā un Rietumos vispār ir uzskatījuši, ka Krievija savu valstiskuma tradīciju dēļ ir pilnīgi nesavienojama ar demokrātiju. Daudzas valsts institūcijas mantojusi no tatāru-mongoļu jūga, tā vienmēr ir dzīvojusi caru, ģenerālsekretāru vai autoritāru prezidentu vadībā, un tajā nekad nav bijis īsts parlamentārisms, starpresoru pārbaudes un līdzsvars. Nekas līdzīgs franču revolūcijai, kas radīja mūsdienu Rietumus, Krievijā nekad nav noticis. Tāpēc Rietumiem jābeidz naivi sapņot par demokrātisku Krieviju.
Ir vērts atzīmēt, ka Putins konsekventi ir mēģinājis pārliecināt Rietumus, lai tie precīzi noticētu, ka Krievijai nav nekādu izredžu kļūt demokrātiskai. Pats Putins ar savu rīcību faktiski ir radījis un turpina veidot mežonīgas, austrumkrievijas tēlu, kas ar kodolbumbu rokās saindē savus pretiniekus. Pēc Putina domām, šādā valstī nekad nebūs demokrātijas, un tāpēc Rietumiem vajadzētu beigt naivi runāt par demokrātijas perspektīvām Krievijā, jo tas Putinu satrauks un provocēs uz jauniem draudiem, tostarp kodolieročiem.
Pēc Putina domām, Rietumiem vienkārši ir jāpielāgojas pašreizējai Krievijai, kas nozīmē, ka Rietumiem vienkārši jāuztur dialogs ar Putinu, lai kā viņš uzvestos. Emanuels Makrons ir piemērs tam, kā Rietumu līderi ir gatavi pieņemt šo Putina uzspiesto doktrīnu un ir gatavi tai pielāgoties – jo Makrons netic, ka Krievija var būt citāda.
Līdz ar to daži Rietumu līderi joprojām ir gatavi “upurēt” Ukrainu ģeopolitiski, lai “patiktu” Putinam. Turklāt viņi cenšas Putinu nesadusmot un neprovocēt, atbalstot Ukrainu. Putins un Krievija ir mežoņi, viņi nekad neatšķirsies, un viņiem ir satriecoša kodolbumba.
Ir dažādi veidi, kā novērtēt argumentus, kas balstīti uz vēsturisko determinismu, ka Krievija nekad nevar kļūt par demokrātisku valsti. Es neticu šādiem argumentiem, jo esmu redzējis daudzus piemērus valstīm vai nācijām, kurām nebija demokrātijas pieredzes, pirms tās kļuva par veiksmīgām demokrātiskām valstīm 20. gadsimta beigās. Viena no šīm valstīm, starp citu, ir Mongolija, mongoļu un tatāru senču dzimtene, kurai mūsdienās, pēc daudziem globāliem pētījumiem, demokrātijas indeksa ziņā klājas labi. Otrs piemērs, Taivāna, demonstrē izcilu demokrātijas spēju, neskatoties uz to, ka valsts galvenā tauta ir ķīnieši. Neskatoties uz simtiem daudzu vēsturisku deterministu argumentu par to, kāpēc Ķīna, ķīnieši un konfūciānisms nav savienojami ar demokrātiju.
”Tāpēc mans pirmais padoms par “krievu” kompleksiem ir neticēt, ka Krievija nekad nekļūs par demokrātiju. Vai vismaz šaubos. Jo tieši tā apgalvo Putins”.
2. pozīcija: krievi kā tauta nav savienojami ar demokrātiju
Bieži dzirdam apgalvojumus, ka visi krievi ir izsalkuši pēc impērijas atjaunošanas, viņi visi atbalsta Putinu un viņa uzsākto karu pret Ukrainu. Ka krievi ir tumša, neizglītota tauta, kam propaganda izskalojusi smadzenes. Viņiem nav un nekad nebūs demokrātisku instinktu, tāpēc beigsim muldēt par Krievijas demokrātijas perspektīvām.
To darot, mēs neviļus pārvēršam sevi par rasistiem. Jo šī attieksme nozīmē, ka mūsu skatījumā krievi ir mazattīstīta tauta, tas pats, ko daži mūsdienās joprojām domā par cilvēkiem no Āfrikas.
Gribot negribot sākam sevi uzskatīt par tautu ar augstāku ģenētisko kvalitāti nekā krieviem. Putins, gluži pretēji, saka, ka krievi ir “izredzētā tauta”, atšķirībā no ukraiņiem. Es ceru, ka mēs laikus apstāsimies un neiesim pa šo nacistu ceļu, vērtējot un klasificējot citas tautas pēc to kvalitātes un sūtot uz gāzes kamerām “zemākas kvalitātes” cilvēkus.
Starp krieviem ir dažādi cilvēki. Kā arī lietuviešu vidū. Atceros masu demonstrācijas Gorbačova laikā, kad parastie krievi ne tikai cīnījās par demokrātiju Krievijā, bet arī atbalstīja Lietuvas neatkarību. Es neticu, ka tajā ir “gēni”, kurus var “pazaudēt alkoholam”. Krievu pagātni aizēnoja diktatūra, bet tiekšanās pēc demokrātijas “gēns” izlaužas pēc iespējas. Tāpat kā tas notika 2020. gada vasarā Baltkrievijā.
Tieši tas Putinu biedē. Tāpēc viņš sāka karu, lai Baltkrievijas revolūcijas piemērs un Ukrainas panākumu piemērs neinficētu parastos krievus.
3. pozīcija: parastie krievi un opozīcija nav gatavi celt ieročus pret Kremļa režīmu
Arvien biežāk var dzirdēt lietuviešus sūdzamies, ka ne tikai ierindas krievi, bet arī liberālās opozīcijas līderi ielās neprotestē pret Kremļa režīmu un neņem rokās ieročus. Simtiem tūkstošu vai miljonu Krievijas iedzīvotāju, kuri tiek mobilizēti, dod priekšroku bēgt no Krievijas, nevis veikt spītīgus aktus pašā Krievijā, kas satricinātu režīmu no iekšpuses. Patiešām, Krievijā nav masu protestu.
Tas ļauj Lietuvas “šampanieša revolucionāriem” (atsauce uz britu “šampanieša sociālistiem” vai Spānijas “kaviāra kreisajiem”) ieteikt liberālajai opozīcijai, kas bēga no Putina vajāšanas, “ņemt rokās ieročus” un atgriezties Krievijā. Tādējādi mēs it kā sakām, ka mēs noteikti tā būtu darījuši, ja mēs būtu viņu vietā, jo mēs varonīgi cīnījāmies par savu neatkarību un demokrātiju, piedalījāmies masu demonstrācijās, iegājām Baltijas ceļā un iznīcinājām padomju impēriju un komunistisko diktatūru. .
Mēs nez kāpēc ļoti viegli pakļaujamies pašapmierināto eiropiešu demagoģijai. Mēs aizmirstam, ka pirms Gorbačova perestroikas mēs neuzdrošinājāmies rīkot masu mītiņus vai kā citādi masu protestus. Pēc Otrā pasaules kara bija drosmīga “mežabrāļu” militārā pretošanās, bija drosmīgi disidenti, kuri tika ieslodzīti un vajāti; bija Romas Kalanta, kurš 1972. gadā protestējot aizdedzināja sevi.
Taču Brežņeva laikā padomju armijā mobilizētie lietuvieši neprotestēja un neizbēga, kad padomju armija okupēja Čehoslovākiju vai iebruka Afganistānā. Daži cilvēki Lietuvā joprojām lepojas ar savu “afgāņu” pieredzi. Kāpēc tad mums pietrūka drosmes, ka tagad gribam mācīt Krievijas opozīcijai? Jo mēs cilvēciski baidījāmies no vajāšanām, ieslodzījuma, piespiedu ārstēšanas psihiatriskajā slimnīcā vai vienkārši no savas profesionālās karjeras iznīcināšanas.
Tāpēc mēs sacēlās tikai tad, kad uzskatījām, ka Gorbačova perestroika nozīmē, ka par piedalīšanos mītiņā vairs nesēdēsim cietumā. Krievijā tagad ievieto cietumā. Un par ierakstu Facebook jūs varat saņemt 8 gadus. Vai arī jūs varat vienkārši saindēties ar “Novičok”. Tāpēc varbūt vajadzētu beigt mācīt krievus no mūsu ērtā dīvāna, kā rīkoties ar šādu teroristu režīmu. Jo mēs paši ar to necīnījāmies, kad bijām paverdzināti. Un pat tagad daži no mums pretotos.
4. pozīcija: visi krievi kolektīvi ir vainīgi karā pret Ukrainu, un opozīcija ir jāsoda
Redzot Krievijas armijas brutālos kara noziegumus Bučā, Irpenā un Izjumā, pirmais un vienkāršākais emocionālais apgalvojums, kas nāk prātā, ir, ka vainīgi ir visi krievi. Jo viņi ļāva Putinam nākt pie varas, kļūt par diktatoru, agresoru, jo viņi neprotestēja; viņi necīnījās pret šo noziedzīgo režīmu, kas šodien terorizē Ukrainu ar karu, spīdzināšanu, izvarošanu, slepkavībām un biedē Krievijas opozīciju ar saviem cietumiem un savu “Novičok”.
Taisnības labad jāsaka, ka daļa kolektīvās vainas par pašreizējo Putinu gulstas uz Rietumiem, jo Rietumi konsekventi piekāpās Putinam un meklēja dialogu un atjaunoja attiecības ar viņu – arī pēc kara ar Gruziju 2008. gadā un Krimas okupācijas 2008. gadā. 2014. gads.
Jo liela daļa ES ir ļāvusi Kremlim pieradināt sevi pie lētas gāzes adatas, Nordstream jahtām un Abramovičiem. Tā radās pašreizējais režīms ar paradigmu “tikai neprovocē Putinu”: neprovocēsim Kremli ar Rietumu atbalstu Ukrainas integrācijai, cīnoties par vārda vai pulcēšanās brīvību Krievijā un nosodot Navaļnija saindēšanu.
Rietumi nekādi nereaģēja uz Putina noziegumiem. Tāpēc Putins uz Rietumu klusēšanu reaģējis arvien agresīvāk. Varam attaisnoties ar to, ka mēs, lietuvieši, neklusējām. Mūsdienās daudzi Rietumos atzīst, ka mums bija taisnība. Bet tam nevajadzētu likt mums justies taisnīgiem, jo mēs esam daļa no kolektīvajiem Rietumiem, gan labā, gan ļaunā. Protams, būtu kļūda attaisnot Putina noziegumus tikai ar Rietumu vienaldzību vai nomierināšanu. Bet būtu arī kļūda visus krievus padarīt par līdzvērtīgiem kolektīvās vainas subjektiem.
Mēs, vairāki EP deputāti un pazīstami Rietumu eksperti, nesen par to rakstījām tekstā “Kolektīvā vaina – Krievijas opozīcijas sodīšanas dilemma”. Mēs esam prezentējuši vēsturisku piemēru, kā ir attīstījusies Rietumu attieksme pret vāciešu kolektīvo vainu nacistiskās Vācijas noziegumos. Šeit ir citāts no šī teksta: “Pirmajos gados pēc nacistiskās Vācijas sakāves 1945. gadā “kolektīvā vaina” – visu vāciešu vainošana nacistu agresijā – bija ceļvedis sabiedrotajiem attieksmē pret vācu tautu. No šīs stratēģijas apzināti atteicās pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka tādējādi tiks apdraudēta demokrātiskas Vācijas veidošana. Kolektīvā vaina tika aizstāta ar selektīvāku pieeju, kurā vācieši, kas izaicinoši pretojās nacistiem,
Mums pašiem ir jāatbild uz jautājumu, kas mums un Rietumiem kopumā ir svarīgāk: saukt visus krievus par “kolektīvi atbildīgiem” un “kolektīvi vainīgiem” Putina noziegumos, vai arī patiesi rūpēties par to, kā cīnīties pret Putinu kopā ar viņu. pretiniekiem un beigu beigās, tiklīdz Putins tiks sakauts, kopā ar viņiem veidot citu Krieviju.
5. pozīcija – demokrātija Krievijā mums var būt bīstama, jo tad Krievija atkal nostiprināsies
Daudzi no mums zina, ka Krievija ar autoritāru Putinu priekšgalā kļūst arvien vājāka politiski, ekonomiski un tehnoloģiski. To saprot arī Putins, kas ir viens no galvenajiem viņa agresijas cēloņiem.
Tāpat skaidrs, ka Krievijas transformācija un atgriešanās uz demokrātiskā attīstības ceļa ļaus viņai atgriezties pasaules tirgos un modernizācijas ceļā. Visticamāk, ka šajā gadījumā Zaļā kursa ieviešana Eiropā tuvākajās desmitgadēs liks Krievijai pārveidot savu ekonomiku un atteikties no pilnīgas atkarības no naftas un gāzes eksporta. Tas ļautu Krievijai kļūt par ekonomiski veiksmīgu un spēcīgu valsti.
Tomēr ir lietuvieši, kuri uzskata, ka labāk ir atstāt Krieviju bez demokrātijas, jo, ja demokrātija stiprina Krievijas ekonomisko spēku, mums tā nav vajadzīga. Galu galā tas ir bīstami.
Bažas, ka demokrātijas paplašināšanās uz austrumiem var būt bīstama, atkārtojas ik pēc dažiem gadiem, katru reizi, kad mūsu reģionā sāk svārstās autoritāro režīmu pamati. Tā pirms vairākiem gadiem, 2020. gada vasarā, mūsu eksperti skaļi kliedza, ka Lietuva pieļauj rupju kļūdu, atbalstot Baltkrievijas opozīciju un Svetlanu Tihanovsku. Jo šāds atbalsts it kā vājina Lukašenko, un Lukašenko it kā esot vienīgais Baltkrievijas suverenitātes garants. Kur šis “garantētājs” noveda Baltkrieviju, šodien mēs visi redzam, bet neviens neuzdrošinās atzīt, ka viņš toreiz kļūdījās.
Nav pārsteidzoši, ka mūsu valstīs šādas domāšanas ir daudz. Otrajā dienā atklājās, ka ar šādu apskatu nesen inficējies latvietis Ivars Āboliņš, kurš šodien vada Latvijas Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP), kas nesen telekanālam Doždj atņēma licenci. Mediji vēsta, ka 2014.gadā Āboliņš Maidana laikā publiski izteicās pret revolūciju, nosodot tās atbalstu, jo uzskatīja, ka Ukrainas integrācija Eiropas Savienībā būs bīstama, jo Eiropā nonāks daudzi krievvalodīgie. Viņš arī uzskatīja, ka Putina režīms ir izdevīgs Krievijai, jo viņa autoritārā vara novērsa Krievijas sabrukumu, kas varētu būt bīstams Eiropai. Taču jāatzīmē, ka nesen tas pats Ivars Āboliņš, kad pēc tam, kad nolēma slēgt telekanālu Doždj, viņam tika atgādināti viņa iepriekšējie vārdi, publiski atzina, ka toreiz kļūdījies, un atvainojās.
Mēģinot atbildēt uz šiem argumentiem par bailēm no demokrātijas Krievijā, mums, pirmkārt, ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc ekonomiski vāja Krievija mums nav kaut kas labs, uz ko mums būtu jātiecas un kas mums būtu jācīnās pret Krievijas demokrātijas izredzēm. transformācija.
Pasaulslaveni politologi jau sen ir pierādījuši, ka demokrātijas savā starpā nekaro. Autoritāro režīmu tieksme uz militāru agresiju ir kaut kas tāds, ko mēs redzam kopš 24. februāra. Tāpēc no mūsu pašu drošības viedokļa Krievijas demokrātija mums būtu izdevīga. Politologi arī pierādījuši, ka demokrātija ir stabilāka valstīs, kas ir pietiekami turīgas un ekonomiski attīstītas (tas neattiecas uz valstīm, kuras eksportē naftu vai gāzi). Nabadzību un demokrātiju ir grūti saskaņot, jo nabadzība vairo politisko radikālismu. Toms labi zina Vācijas sāpīgo pieredzi: pēc sakāves Pirmajā pasaules karā Vācija kļuva nabadzīga, pateicoties reparācijām, kuras slavenais Džons Meinards Keinss uzskatīja par netaisnīgu un bīstamu, un pēc tam 1929. gada globālās krīzes dēļ, kas noveda pie Veimāras Republikas trauslās demokrātijas sabrukuma, kas pavēra durvis Hitlera varai
Tātad, ja mēs vēlamies sev lielāku drošību, parūpēsimies par demokrātiju Krievijā. Un šim nolūkam demokrātiskajai Krievijai ir jārada iespēja ekonomiskai attīstībai un jākļūst par spēcīgu ekonomiku. Tāpēc mums ir vajadzīgs kaut kas līdzīgs Māršala plānam demokrātiskai Krievijai.
Dažkārt man šķiet, ka visi šie uzskati mūsu vidū ir ļoti izplatīti – taču tie ir kļūdaini un bīstami.
Tikpat svarīgi ir saprast, kāpēc mēs tā jūtamies. Kādi kompleksi liek mums šādi uzvesties? Un kā mēs varam sev palīdzēt?
Pirmkārt, ir acīmredzams, ka dažus mūsu pašreizējos uzskatus izraisa tas, ko mēs redzam savām acīm. Ne tikai Putins, bet visa Krievijas armija ir iesaistīta zvērīgos kara noziegumos, slepkavībās, izvarošanā un spridzināšanā, par ukraiņu nebeidzamajām cilvēku ciešanām. Uz to visu nav iespējams skatīties bez jebkādām sajūtām.
Solidaritāte ir dabiska reakcija uz to, arī naids.
Naids pret tiem, kas nogalina, naids pret teroristu armiju, naids pret Putinu, kurš to vada, un naids pret visu, kas ar to saistīts. Tā ir dabiska emocionāla reakcija, un šī reakcija ir neizbēgama.
Bet ar to vien nepietiek. Mums ir daudz lielāka atbildība, mēs nevaram tikai ļauties naidam. Mēs esam atbildīgi pret nākamajām paaudzēm, lai palīdzētu tām nedzīvot tādos pašos draudos.
Mēs jau gadu desmitiem esam runājuši, ka Putina Krievija ir drauds. Pārējie Rietumi par to nesen beidzot pārliecinājās. Tāpēc NATO tagad stiprina savus galvenos instrumentus, lai cīnītos pret draudiem: atturēšanu un aizsardzību.
Taču ar atturēšanu un aizsardzību nepietiek, lai draudi izzustu. Krievijas briesmas pilnībā izzudīs tikai tad, ja Krievija kļūs par demokrātisku valsti. Tāpat nacistiskās Vācijas draudi izzuda tikai tad, kad tā pēc zaudējuma karā bija spiesta pārveidoties par demokrātiju.
Tāpēc Rietumu politikai pret Krieviju jābūt trīs virzieniem: ierobežošana, aizsardzība un transformācija.
Lai šādas pārvērtības notiktu, krieviem jāpalīdz atteikties no sapņiem par impērijas atjaunošanu un jāsāk ticēt jaunam sapnim par normālu dzīvi Krievijā.
Tāpēc Rietumu īstenotajā transformācijas stratēģijā, pirmkārt, jāiekļauj Krievijas deputinizācijas plāns (amerikāņiem bija Vāciju denacifikācijas plāns), tostarp postimpērisko sapņu iznīcināšana: Krievijas militārā sagrāve Ukrainā.; tribunāls Putinam un viņa rokaspuišiem; pašreizējā režīma politiķu, administratoru, tiesnešu un tiesībsargājošo iestāžu vispārējā lustrācija; un Ukrainas dalība NATO, kas beidzot nogalinās Krievijas postimpēriskos sapņus.
No otras puses, šādā transformācijas stratēģijā būtu jāiekļauj plāns “Spēcīga Ukraina”, jo spēcīgas, pārtikušas Ukrainas piemērs var būt nozīmīgākais pamudinājums parastajiem Krievijas iedzīvotājiem pieprasīt pārmaiņas pašā Krievijā. Ir nepieciešams, lai Rietumi ne tikai palīdzētu Ukrainai uzvarēt karā un atjaunot ekonomiku, ir arī nepieciešams, lai Eiropa palīdzētu Ukrainai ātri kļūt par ES dalībvalsti. No otras puses, šādā Transformācijas plānā būtu jāparedz, ka Rietumi daudz intensīvāk strādās ar Krievijas opozīciju. Tā vārdā Rietumiem šodien jāpalīdz Krievijas opozīcijai apvienoties un stiprināt saites ar parastajiem krieviem.
Šāda transformācijas stratēģija ir vajadzīga ne tikai Krievijas opozīcijai, bet arī mums un Rietumiem kopumā. Jo tikai demokrātiska Krievija vairs nebūs drauds Eiropas drošībai. Ir vērts pielikt visas pūles, lai mūsu nākamajām paaudzēm nebūtu jādzīvo apdraudēti.
Kad Krievija zaudēs karu, var būt vietas pārmaiņām. Ir svarīgi būt gatavam izmantot šīs iespējas. Mēs Lietuvā esam unikālā situācijā – kad sākās karš, Rietumi sāka ieklausīties mūsu viedokļos. No otras puses, mēs esam tie, kas prot sadarboties ar Krievijas opozīciju.
Šobrīd Ukrainas atbalstīšana ir mūsu galvenais stratēģiskais uzdevums. Rietumi vēl vairāk atbalstīs Ukrainu, ja uzskatīs, ka Ukrainas uzvara nesīs pozitīvas pārmaiņas arī Baltkrievijā un Krievijā. Bet, ja jūs domājat, ka Krievija bez Putina ieslīdēs asiņainā un kodolhaosā, jūs varat vienkārši baidīties no Ukrainas uzvaras sekām.
Tāpēc sapratīsim, ka mūsu “krievu” kompleksi ir bīstami. Mēs daudz vairāk palīdzētu Ukrainai, ja mēs Rietumiem pārraidītu savu ticību Krievijas pārveidošanas iespējamībai, ja mēs paši sāktu strādāt ar Krievijas opozīciju, ja mums rūpētu tas, kā atvērt saziņas kanālus ar parastajiem krieviem, nevis kā lai aizvērtu jau atvērtos kanālus.
Mēs atrodamies galveno vēsturisko notikumu epicentrā. Reiz krita Berlīnes mūris. Mēs esam veicinājuši to. Tagad var sabrukt “Kremļa sienas”: autokrātijas, kleptokrātijas, agresijas un valsts terorisma sienas. Arī mums ir iespēja dot savu ieguldījumu. Bet tikai tad, ja rīkojaties gudri, nevis tikai emocionāli. Emocijas dažkārt kalpo kā ērts aizsegs intelektuālajam slinkumam. Vieglāk ir nosodīt, nekā radīt kaut ko jaunu. Virspusējs populisms ir ērts patriotiskos un ģeopolitiskos jautājumos. Tikmēr šodien karos uzvar nevis populisms, bet saprāts un gudrība. Novēlam sev vairāk gudrības! Jo mums tas ir vajadzīgs mūsu drošībai!
