Man vienkārši gribējās atpūsties, pabūt vienai pašai. Pasēdēt pie jūras, kūļājot kājas ūdenī, un tā tālāk. Aviokompānijas tieši tobrīd piedāvāja fantastiskas atlaides, kāpēc lai nedotos uz pasaules galu, kaut vai Meksiku? Man pat prātā neienāca, ka pati sev sagādāju jaunu stresu un galvassāpes. Kāpēc? Tāpēc, ka ceļā devos viena.
Acīmredzot vīriešu radītajā un sakārtotajā pasaulē to uzskata par noziegumu. Tev obligāti jābūt pieskaitītai un kādam pie sāniem. Kaut agrāk biju viesojusies izteiktās musulmaņu zemēs, kur draugi ieteica vienai apkārt nestaigāt, Meksikā man nemitīgi nācās it kā attaisnoties. Pat agrāk, ASV pārsēžoties reisā uz Mehiko. “Vai esat viena?” vaicāja puisis reģistratūrā. Atbildēju “jā”, vienlaikus nodomājot – ir gan ziņkārīgs. “Jā, dodos piecu dienu ilgā ceļojumā, lai vienkārši atpūstos no darba.” “Interesanti…” viņš novilka, neuzkrītoši nopētot mani no galvas līdz kājām.
Viesnīcā nonācu cerību pilna, reibinošo kalnu gaisu saelpojusies. Tūliņ, tūliņ es speršu kāju šejienes smiltīs, metīšos zilajā jūrā, par ko sajūsminājos jau lidmašīnā. Pēkšņi satrūkos no jautājuma, kas bija adresēts man, jo neviena cita vēsajā vestibilā nebija. “Vai jūsu vīrs ienesīs ceļasomas?” Nedaudz sarāvusies, noteicu: “Nē, es ceļoju viena. Vairāk neviena nebūs. Tikai es.” Vai tik manī nemodās aizstāvēšanās pret kaut ko? Vai es neattaisnojos par to, ka man nav vīra? Vai nebiju attaisnojusi uz mani liktās cerības jau no tūrisma dzīves rīkotāju puses? Nē, es pārlieku piekasos, mājās taču mani šādi jautājumi nemaz neuztrauktu. Tomēr centos bažas izgaisināt, galu galā biju atbraukusi miera meklējumos. Lai citi domā par mani, ko grib.
Pavadījusi fantastiskas stundas pludmalē, devos pusdienās. Ēdienkarte bija īsti meksikāniska, nachos, tacos, chili… Pasūtīju ko līdz šim negaršotu – haizivs steiku, kurš, kad to atnesa, smaržoja pēc riekstiem. Izbaudot katru kumāsiņu, uzsmaidīju kādam pārim pie blakus galdiņa. “Vai kādu gaidāt?” itin laipnā balsī vaicāja klusi kā jaguārs pielavījies viesmīlis. “Nē, es esmu un būšu viena,” atbildēju, palūdzot vēl vienu vīna glāzi. Kaut kas nebija kārtībā, uz mani ar izteiktu žēlumu vērās vai visi zālē sēdošie. Ko viņi par mani domāja? Vai uzskatīja par vecu meitu, kura dzīvo viena kopā ar pārdesmit kaķiem? Varbūt noturēja par psihopāti, ar kuru neviens nespēj sadzīvot? Kas to zina, kādas domas šaudījās viņu galvās, bet pāris pie blakus galdiņa man uzsmaidīja tā saprotoši…
Nē, manī acīmredzot rodas paranoja. Nevar būt, ka pārējiem atpūtniekiem būtu daļa gar mani. Tomēr ērti un pavisam pārliecināti vairs nejutos. Patiesi, es biju restorānā vienīgā, kas sēdēja pie galdiņa viena. Izņemot vīriešus. Nonākusi savā numurā, apsēdos uz terases, uz mirkli pasaudzējot sevi no svilinošās saules. Negribot man bija jādomā par tiem pāriem, kuri atstāja ēdamzāli līdz ar mani. Viņi droši vien tagad atdusas savās istabās un skatās televizoru, bet cik no viņiem pie sevis nez nodomā – “kā gribētos kaut brīdi pabūt vieniem un neatkarīgiem kā tai dīvainei, kuru tikko redzēju restorānā”. Pēc pāris dienām pusdienās iepazītie cilvēki jau sveicinājās, pārmija pieklājības frāzes, brīnoties, no kurienes esmu ieradusies.
Pāris no blakus galdiņa iejūtīgi pavaicāja, cik nesen esmu šķīrusies un vai nejūtos vientuļa. Kad kungs atvainojies iegriezās labierīcībās, sirmā kundzīte man pačukstēja – vai man vienai pludmalē neesot bail. Arī pludmalē sāku ievērot ko tādu, kas pirmajās dienās bija palicis nemanīts. Vietējie vīrieši vēroja mani ne tik daudz ar vēlmi iepazīties, viņu izmestie komentāri lauzītā angļu mēlē bija adresēti man nolūkā norādīt, ka sieviete, kura pastaigājas viena, ir pelnījusi pazemojumu un aizskaršanu, jo viņas mērķis var būt tikai viens – dabūt naudīgu klientu. Zīmīgi, ka līdzīgi domāja arī sievietes. Sieviete viena bez vīrieša kompānijas taču nevar būt laimīga…
Kāpēc cilvēkus tā tracina tas, ka kāds cits var būt viens, pat ja tikai īsu ceļojuma laiku? Vai tiešām viņi nav tik lielā mierā paši ar sevi, lai liktu mierā arī mani? Vai tiešām viņi nav spējīgi pabūt vieni paši, vai arī tieši tāds ir viņu lielākais sapnis, kuru dažādu iemeslu dēļ viņi baidās īstenot? Un kāpēc man kādam vispār kas jāpaskaidro?
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
