Divas nedēļas pirms kara sākuma Ukrainā Krievijas ģenerālštābs paziņoja, ka iesaistīs kazakus “mobilizācijas rezervē”. Tagad, pēc mediju ziņām, karadarbībā piedalās vairāk nekā 10 tūkstoši kazaku; frontē kritušo piemiņai jau grasās izveidot piemiņas zīmi Krasnodarā. Tajā pašā laikā kazaku vēsture ir cieši saistīta ar Ukrainu, un mūsdienu Ukrainā Kazaku diena savulaik tika svinēta vienā dienā ar Tēvzemes aizstāvja dienu Krievijā (23.februāris).
Šajā rakstā esam apkopojuši redzējumus par to, kā karš kļuva par veidu, kā krievu kazaki no jauna definē savu identitāti jeb, notiekošo varam dēvēt arī par kazaku dumpi pret moderno.
“Mēs vienmēr esam bijuši slepkavas,” saka Mihails Miškins. ”Es pats esmu iedzimtais: mans vecvectēvs, vectēvs, vecmāmiņa, vecvecmāmiņa ģimenē ir kazaki. Un kazaki ir Kristus karavīri.
43 gadus vecajam Miškinam ap kaklu karājās divas masīvas sudraba ķēdes: uz vienas ir ikona, uz otras ir krusts. Pēdējos gados Mihails darba dēļ daudz ceļojis pa valsti: viņš atceras, ka nodarbojies ar jumtu klāšanu Novorosijskā, rotācijas kārtībā būvējis gāzes rūpnīcu Jamalā un nesen strādājis par jumiķi Maskavā.
Vairākas reizes mēnesī Miškins ieradās mājās Novorosijskā, kur viņš ir Konstantinovska saimniecības kazaku biedrības biedrs. Miškins vadīja “drošsirdības stundas”: viņš stāstīja piektās klases skolēniem par kazaku vēsturi un tradīcijām, kā arī komandas sastāvā patrulēja ielās. Kazaka sieva Jevgeņija šo nodarbi raksturo šādi: “Gājām pa krastmalu, apsargājām. Es neteiktu, ka viņam tas ļoti patika.”
2022. gada martā Miškins atgriezās mājās un uzzināja, ka viņa atamans Vladimirs Gavriļenko brīvprātīgi pieteicies karā Ukrainā. Miškins nekavējoties piezvanīja uz Maskavu un atteicās no darba. Viņam tika piedāvāts sešu mēnešu atvaļinājums: “ja nu pēkšņi atgriezīsies”, bet kazaks atteicās.
Strādājot par jumiķi Maskavā, Miškins, pēc viņa teiktā, saņēma apmēram tikpat, cik viņam maksā karā. Viņa motivācija bija cita: pēc Miškina domām, kazaki vienmēr cīnījās par ideju un savu zemi, un viņš uzskata Ukrainu par krievu zemi. “Mājās, protams, bija skandāls: “Tev nav vajadzīga ģimene, karš tev ir dārgāks,” atceras Miškins. — Bet es teicu: Kurp atamans, turp arī es.
Mihails pārliecināja sievu, ka viņš dosies vienkārši sargāt “atbrīvotās teritorijas”. Viņš atzinies, ka bijis frontē, kad jau atradies Ukrainā. Kopā ar citu karojošo kazaku sievām un kazaku biktstēvu, Jevgēņija organizēja kopīgas lūgšanas par tuvinieku labklājību – tās notika katru dienu pulksten 21.
Līdz jūnija beigām, kamēr Mihails atradās Ukrainā, Jevgēņija, pēc viņas teiktā, pārcieta divas sirdslēkmes: Miškins tika uzskaitīts kā miris, pazudis un sagūstīts.
Esam gatavi kalpot
Urālos dzimušais Miškins sevi dēvē par vietējo Jaickas kazaku pēcteci. Pēc viņa teiktā, viņa vecvectēvs no tēva puses cara laikos bija ceļojošais atamans Urālu kazaku armijā.
Pilsoņu kara laikā boļševiki iznīcināja simtiem tūkstošu kazaku par atbalstu balto kustībai (vēsturnieku aplēses atšķiras; pats kazaku karaspēks, cīnoties pret sarkanajiem, arī neatšķīrās humānismā), un pēc tam padomju valdība atcēla kazaku karaspēku.
Daudzi emigrēja: Otrā pasaules kara laikā Vērmahta pusē karoja vairāki desmiti tūkstošu kazaku, un ģenerālis Krasnovs vadīja kazaku karaspēka galveno pārvaldi Berlīnē (piemineklis viņam joprojām atrodas Rostovas apgabalā). Savukārt PSRS 30. gadu beigās kazaki drīkstēja dienēt Sarkanajā armijā – Kubaņā un Stavropolē tika izveidotas pat vairākas kazaku divīzijas. Miškins stāsta, ka viņa vecvectēvs kara laikā “sita fašistus”. “Es sekoju viņa pēdās,” viņš saka.
Mēģinājumi atdzīvināt kazaku kustību Krievijā sākās perestroikas laikā, kad kazaki sāka apvienoties militāri vēsturiskos klubos. Drīz vien kustības pārstāvji atcerējās cara laikos pastāvošās kazaku autonomijas. 1991. gada rudenī ”Donas apgabala armijas” kazaku savienības atamans Sergejs Meščerjakovs kopā ar saviem atbalstītājiem Rostovas apgabala un tam piegulošo reģionu teritorijā vēlējās izveidot Donas Republiku kā PSRS subjektu. Rostovas administrācija atbalstīja kazaku iniciatīvu, taču nākamajā dienā prokuratūra šo lēmumu pārsūdzēja, pēc dažām nedēļām PSRS sabruka, un kazaku iniciatīva vairs netika nopietni atgriezta.
Tieši tajos gados Mihails Miškins pirmo reizi patiesi izjuta savu identitāti: bērnību viņš pavadīja Černoleskoje ciematā Stavropoles apgabalā un no 10 gadu vecuma, kad “sāka žonglēt ar zobenu un jāt ar zirgiem,” viņš jutās kā kazaks.
80. un 90. gados daži aktīvisti padomju ”atkazakošanas” politiku interpretēja kā genocīdu. Mītiņos un lūgumrakstos cilšu kazaki pieprasīja, lai viņi tiktu atzīti par tautu ar savu kultūru, paražām un nacionālām interesēm. 2002. gadā valsts komisija pat nolēma iekļaut kazakus tautas skaitīšanas provizoriskajā tautību sarakstā. Tomēr bija arī citi viedokļi: Genādijs Troševs, Krievijas prezidenta padomnieks kazaku lietās, sacīja, ka uzskatīt kazakus par tautību ir “tas pats, kas saukt strādniekus vai kolhozniekus par tautu”. Lielākā daļa vēsturnieku arī noliedz kazakiem šīs tiesības.
“Tajos gados viņi sāka aktīvi runāt, ka kazaki ir ne tikai Krievijas valsts aizstāvji un karotāji, bet arī padomju režīma upuri,” piebilst Aleksandrs Kamencevs, Eiropas Universitātes pētnieks Sanktpēterburgā, kas pēta kazaku vēsturi. – Paši kazaku aktīvisti bija mazskaitlīgi. Bet viņi sazinājās ar varas iestādēm ar ziņu “jums mēs esam vajadzīgi, mēs esam gatavi kalpot.” Un varas iestādes domāja: “Patiešām, jūs kaut kā var izmantot.”
1991. gadā Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu par represēto tautu rehabilitāciju, kurā tika pieminēti arī kazaki. Atbildot uz to, Kalmikijas kazaku savienība uzņēma prezidentu goda kazaku rindās. Pāris gadus vēlāk tika izveidota kazaku lietu padome prezidenta vadībā; Jeļcins arī izdeva atsevišķu dekrētu, kurā tika apskatīts, kā kazaki pildīs militāro dienestu. Tomēr līdz 90. gadu vidum viņiem izdevās noorganizēt tikai vienu brīvprātīgo kazaku bataljonu. Tas 1996. gada sākumā pastāvēja tikai trīs mēnešus un piedalījās Čečenijas karā. No 800 karavīriem 27 gāja bojā, bet vēl 130 dezertēja.
“No šiem 130 varbūt 30 bija nelieši. Atlikušie 100 ir normāli kazaki, kuri to visu vienkārši nevarēja izturēt,” vēlāk sacīja Terekas kazaku armijas militārās nodaļas vadītājs pulkvedis Aleksandrs Vološins, sūdzoties par slikto karadarbības organizāciju. “Viņi visi saprata, ka esam iemesti slazdā.”
1998. gadā Miškins devās dienēt armijā kā parasts iesaucamais – un trīs mēnešus pirms demobilizācijas nokļuva arī Čečenijā, kur jau ritēja otrais karš. Miškinam nepatīk atcerēties šo pieredzi – pat sarunās ar radiniekiem. “Toreiz es biju nožēlojams,” viņš īsi saka. “Tāpēc, ka cilvēks, kurš nevērtē savu dzīvību, ir sūds.”
Ahmat – spēks, kazaki – spēks
Kad Krievijas varas iestādes atgriezās pie militārā patriotisma idejām, kazaki arvien vairāk kļuva par piemērotu vitrīnu. “Valsts gūst labumu no visas šīs kustības ar kazaku izglītību: kadetu korpuss, kazaku nodarbības, jo tajās māca patriotismu un kā būt “labam Krievijas pilsonim”,” skaidro Kamencevs. Kazaki ķēra paslēpušos iesaucamos, aktīvi piedalījās Krimas aneksijā un represijās pret mītiņiem. Īpaši pamanāma bija kazaku aktivitāte Kubaņā: viņi uzbruka Navaļnijam, ar pātagām sita grupas Pussy Riot dalībnieces un 2022. gada rudenī centās atcelt dziedātājas Manižas koncertu, ko organizēja Oļega Deripaska fonds (koncerts galu galā tika atcelts ).
Tagad kazaku statusu valstī īpaši nosaka federālais likums, saskaņā ar kuru kazaki ir oficiālo kazaku biedrību biedri. Lai kļūtu par biedrības biedru, ir jāgūst divu kazaku atbalsts, jāiztur pārbaudes laiks un jānodod zvērests priestera klātbūtnē. Saskaņā ar 2010. gada tautas skaitīšanu 67,5 tūkstoši cilvēku Krievijā sevi uzskatīja par kazakiem pēc tautības.
Vēl nesen kazaki dienēja armijā tāpat kā visi pārējie. Tagad, pieļauj Kamencevs, tas var mainīties, un kazaki varēs pretendēt uz īpašu militāro statusu. “Bet tā būs sava veida sacelšanās pret modernitāti,” apgalvo pētnieks. – Kvazispēka radīšana mūsdienu armijā ir arhaiska. No tā atteicās pirms 100 gadiem. Pati kazaku karaspēka būtība un nozīme palika pagātnē, tagad tā izskatās kā valsts līmenī veikta vēsturiska rekonstrukcija.
Pēc PSRS sabrukuma kazaki sevi no jauna definēja ne tikai Krievijā. Kā norāda Kamencevs, Ukrainā kazaki kļuva par vienu no jaunās valsts veidošanas pamatiem. Leonīds Kučma izdeva dekrētus kazaku kustības atbalstam, Viktors Juščenko tika nosaukts par Ukrainas kazaku hetmani, bet Petro Porošenko Tēvzemes aizstāvja dienu pārcēla no 23. februāra uz 14. oktobri, kas sakrīt ar kazaku dienu. “Mūsdienu ukraiņu identitātei kazakofīlija un ukrainofilija ir praktiski viens un tas pats,” saka Deniss Šatalovs, Austrumeiropas pētniecības tīkla Prisma Ukraïna zinātnieks.
“Ukrainas himna saka, ka mēs esam kazaku ģimene,” norāda Kamencevs. Un starp tik daudziem ukraiņiem, kas karo, tiek izvirzīta šī tēma: ka viņi ir kazaki un aizstāv savu dzimteni, savas kazaku tradīcijas. Bet kubaņieši ir pārmitināto Zaporižjes kazaku mantinieki. Un viņi tagad cīnās viens ar otru.
Mihails Miškins apstiprina, ka Zaporižjes kazaki saviem Krievijas kolēģiem saka, ka viņi cīnās par savu zemi. “Bet tā visa ir ideoloģija, viņiem tika izskalotas smadzenes,” viņš ir pārliecināts. Toties krievu kazaki tagad ir vienā pusē ar tiem, ar kuriem Miškins savulaik karoja Čečenijā. “Ahmat ir spēks, kazaki ir spēks,” viņš apstiprina. “Tāda tagad ir devīze.”
Zivs pūst no galvas
2022. gada 7. februārī Krievijas ģenerālštābs un Viskrievijas kazaku biedrība parakstīja līgumu par kazaku piesaisti “mobilizācijas rezervei”. Marta sākumā pēc Atamanu padomes lēmuma visiem tika dota komanda pierakstīties rezervē. Bet daudzi nolēma nekavējoties doties uz fronti kā brīvprātīgie.
Aprīļa beigās karā ar Ukrainu piedalījās aptuveni pusotrs tūkstotis kazaku. Atamans no Krievijas un ārzemju kazaku karotāju savienības Nikolajs Djakonovs aicināja “brāļus” mobilizēties – bet tikai precētus un ar dēliem: “Lai būtu ģimenes turpinājums, ja ģimenes tēvs neatgriezīsies no īpašās operācijas.” viņš paskaidroja. Augustā kazaku brīvprātīgo bija jau vairāk nekā seši tūkstoši, līdz rudenim šis skaits bija pieaudzis līdz 10 tūkstošiem.
Miškins nešaubās, ka Krievija cīnās par taisnīgu lietu: “kas notiek Ukrainā,” viņš redzēja televīzijā. “Viņi veica eksperimentus ar maziem bērniem un injicēja tos, iznīcināja krievu tautu,” viņš saka. “Bija izvarošanas, bija bērnu iznīdēšana. Viņus ”laida uz orgāniem”, pat rādīja mums video. To teica arī civiliedzīvotāji, kas izlīda no pagraba.
Kazaku vienība “Don” ienāca Ukrainas teritorijā aprīļa beigās. Gatavošanās nosūtīšanai uz fronti notika poligonā Novoazovskā un ilga divas nedēļas, un, kā stāsta atamans Gavriļenko, visus gatavoja vienādi – gan cilvēkus ar kaujas pieredzi, gan jaunpienācējus:”.
Kazaki tika iekļauti 60. motorizēto strēlnieku brigādē un nosūtīti uz Harkivas apgabalu netālu no Izjumas. Drīz Gavriļenko un pieci viņa kolēģi, tostarp Miškins, jau atradās Velikaja Kamiševaha ciemā; no ieročiem viņiem bija automāti un viens granātmetējs. “Visu dienu bez ēdiena, ūdens,” atceras kazaks. “Kamēr mēs gulējām zem snaipera, mēs dzērām no peļķes: viņi iemeta tur dezinfekcijas līdzekli un dzēra. Viņi vienkārši būtu nomētājuši mūs ar cepurēm, ja zinātu, cik mūsu ir un ar kādiem ieročiem.
Sešiem kazakiem bija paredzēts pavadīt ciemā trīs vai četras dienas, bet galu galā viņi tur palika pusotru mēnesi: vienība, kurai vajadzēja tos aizstāt, tika sakauta – pēc Gavriļenko teiktā, no 150 cilvēkiem palika 15. papildina Miškins. “Bet tas nekur netika ziņots televīzijā. Jo, ja tiks atklāta visa patiesība, kādi zaudējumi ir Krievijai, tad būs liela panika. Turpat kazaki zaudēja savu kolēģi ar militāro iesauku “Vectēvs”.
Pēc kazaku domām, kaujās par Izjumu un Veļikaja Kamiševaha viņiem nebija normālu sakaru: ukraiņi noklausījās sarunas, un viņiem pašiem bija jāmeklē ūdens, pārtika un ieroči. Kad viņi ar granātmetēju uzspridzināja Ukrainas pikapu, rotas komandieris viņus apbalvoja ar cigarešu un tējas paciņu.
Par problēmām ar piegādēm ziņoja arī brigādes ”Don” Telegram kanāls : viņi vāc naudu ekipējumam, rācijām un kvadrokopteriem. Krievijas militārais korepondents Aleksandrs Sladkovs 25. septembrī Vladimira Solovjova raidījuma ēterā sacīja, ka Donbasā brīvprātīgie no Kubaņas karo vecās bruņuvestēs un bez apakšveļas.
Par vēl vienu sāpīgu tēmu kazaki sauc attiecības ar armijas komandieriem. “Don” vienību komandēja kāds Aleksandrs ar militāro iesauku “Morpeh”. Priekšgalā viņu redzējuši vienreiz, jo pēc tam, kad viņa automašīnā ielidoja mīnmetēja lādiņš, “Morpeh” vairs neieradās.
Kazaks Aleksejs Seļivanovs, bijušais Iekšlietu ministrijas virsnieks pašpasludinātajā Luhanskas Tautas Republikā, apsūdz Krievijas militāros spēkus, ka viņi izturas pret kazakiem kā pret “palīgstruktūru, otršķirīgu struktūru, kuras zaudējumus var neņemt vērā”. “Kazakiem ir vajadzīgi savi kara korespondenti, kas par kazakiem runās ne tikai pašiem kazakiem blogos un forumos, bet ar visu sabiedrību caur miljoniem lielu mediju auditoriju,” piebilda Seļivanovs.
Miškins piekrīt: kazaku nopelni karā ir nepietiekami novērtēti. “Televīzijā viņi vispār nerunā par kazakiem, tikai telegrammā un YouTube,” viņš saka. – Tikai tagad viņi sākuši, bet pirms tam slēpa, ka kazaki ir vienoti un iekaro. Patiesība ir vajadzīga visur, mēs neslēpāmies, mēs neesam sliktāki par militārpersonām.
“Kamēr mēs tur atradāmies, Izjuma bija pilnībā pakļauts ”Don” vienības kontrolei,” turpina Miškins. – No turienes iznāca tikai “Don” – jūs paši redzat, kas tur notiek ( septembra sākumā krievu karaspēks padeva Izjumu). Jo karo jaunieši, neapšaudīti mazgadīgie. Man tagad Belgorodas apgabalā ir znots, viņam bija jādien četri mēneši. Viņš bija spiests parakstīt līgumu brīvprātīgi-piespiedu kārtā. Tie ir mūsu Krievijas armijas komandieri. Zivs pūst no galvas.”
Kamēr Miškins karoja, viņa sieva tika informēta par vīra nāvi. “Viņi zvana un saka: viņu nogalināja,” viņa atceras. Kura sirds to var izturēt?
Otrās bēru paziņojumu atnesa, kad Miškins jau bija atgriezies mājās. “Atnāca pastnieks, lai nodotu to sievai, es izgāju ārā – saku: te es esmu,” saka kazaks. “Nu, tā mēs izturamies pret visiem karavīriem Krievijā.” Viņš nosauc karu Ukrainā par nežēlīgāko konfliktu, kurā viņš jebkad bijis iesaistīts, un apgalvo, ka “čečenu kampaņa bija cēlāka”.
Jūs esat mūsu aizsargi
Karš Ukrainā kazakiem ir kaut kas līdzīgs sociālā kapitāla iegūšanai. Intervētie apgalvo, ka attieksme pret viņiem jau sākusi mainīties. Kolēģi, kuri treniņnometnē tos sauca par “mēsliem”, tagad saka: “Ja kazaki aizies no frontes, tad arī mēs aiziesim”. Un Krievijas iedzīvotāji viņus uztver kā aizstāvjus. “Belgorodas reģionā jūs pat ierodoties tirgū tiekat uzrunāti: “Nāciet, jūs esat mūsu aizstāvji,” saka kazaks, kurš lūdza neminēt savu uzvārdu. Un viņi jums piešķirs atlaidi. Un laiku pa laikam viņi jums to iedos. Bet, protams, ir kauns to tā uztvert.”
Atamans Gavriļenko apgalvo, ka pēc paziņojuma par kazaku mobilizāciju “pūļi dodas uz militārās reģistrācijas un iesaukšanas birojiem”. Tagad 60 cilvēki ir gatavi karot ar viņu. Bet tā vietā Gavriļenko, kurš tika ievainots aprīlī, tika lūgts “paaugstināt mobilizēto morāli”. “Es pastāstīšu, piemēram, kā mēs izkārām savu karogu tornī un nacionālisti arī to izkāra,” viņš skaidro. “Tad mēs gājām un torni uzspridzinājām, jo nevarējām to karogu noraut.”
Mihails Miškins tā arī neatgriezās jumiķa darbā. Oktobra vidū viņš kopā ar citiem kazakiem aizbrauca uz treniņnometnēm Tambovas apgabalā, lai pēc tam dotos uz fronti. “Viņš ilgojas atgriezties Ukrainā,” stāsta viņa sieva. – Nu, ko es varu darīt, jūs to nevarat piesiet pie kājas. Visi kazaki ir patrioti.
Miškins atkal parakstīja līgumu uz sešiem mēnešiem. Tomēr viņš cer atgriezties mājās līdz februārim – tad viņiem tika solīts apbalvojums par pēdējo kaujas misiju. 27 gadus vecais Miškina dēls, uzzinājis, ka viņa tēvs sekojot atamanam devās karā, arī parakstīja līgumu. Pēdējos mēnešus viņš atrodas frontē.
