Krievijas valsts pārvaldes sistēmā pārmērīgas emocijas un sirdsapziņas pārmetumi tikai traucē strādāt. Efektivitāte un lojalitāte ir divi galvenie panākumu kritēriji.
18. gadsimtā Falunas raktuvēs Zviedrijā kalnrači atrada “dzelzs vīru” – kalnrača mirstīgās atliekas, kura organiskos audus pilnībā aizstāja pirīts. Ar viņu notika pseidomorfoze: iekšējā satura aizstāšana ar minerālu, saglabājot sākotnējo ārējo formu. Kaut kas līdzīgs notika ar nelielas liberāļu un daudzu tehnokrātu grupas būtību, kas pēdējos desmit gadus vadīja cietokšņa ”Krievija” ekonomiku.
Tehnokrāti, kuri nepiedalās politikā un reformu iespējamības labad atteikušies no publiskas kritikas, tādi liberāļi kā Aleksejs Kudrins, Germans Grefs un Elvīra Nabiuļina ir ērti Vladimiram Putinam.
Viņi veiksmīgi vada Krievijas ekonomiku cauri visiem pārbaudījumiem, viņi redz problēmas, zina, kā tās atrisināt, graciozi apejot politisko.
Cilvēka radītā krīze Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ nav izņēmums. No šodienas redzespunkta situācija ekonomikā neizskatās tik drūma, kā sākumā likās. Sabrukuma vietā Krievijas IKP saskarsies ar pakāpenisku kritumu ar zemāko punktu 2023. gadā un pēc tam lēnu pielāgošanos jaunajiem apstākļiem un reverso industrializāciju. Un pats galvenais, ar šo krīzi var cīnīties, ignorējot tās cēloni.
Aiz Krievijas novecojošās vadības mugurām ar problēmām ekonomikā cīnās jaunie profesionāļi no prezidenta administrācijas, valdības aparāta un ministrijām. Viņi ir valsts jaunā elite. Viņi brīvi pārvalda svešvalodas, pārzina mūsdienu vadības metodes un ikdienā strādā pie ekonomikai svarīgiem lēmumiem. Tikai daži no viņiem pēc kara sākuma nolēma atstāt savus amatus un pamest valsti. Vairākums turpina strādāt, pieņēmuši jaunos spēles noteikumus pēc saviem vecākiem biedriem.
Bez sentimenta
Modi uz talantīgiem jauniešiem ar labām angļu valodas un praktiskām zināšanām partijas un VDK kadru vietā ieviesa Germans Grefs, 2000. gadā vadot Ekonomikas attīstības ministriju. Tā laika iesauktie: Elvīra Nabiuļina (Centrālās bankas vadītāja), Arkādijs Dvorkovičs (FIDE vadītājs), Anna Popova (Rospotrebnadzor vadītāja), Staņislavs Voskresenskis (Ivanovas apgabala gubernators), Aleksejs Ļihačovs (Rosatom vadītājs) un citi valstsvīri un sievas. Pārcēlies no Ekonomikas ministrijas uz Sberbanku, Grefs tur veica vadības revolūciju un jau no valsts baņķiera krēsla turpināja apmācīt ierēdņus.
Divas galvenās izglītības programmas ierēdņiem mūsdienās ir RANHGS (Krievijas Tautsaimniecības un valsts pārvaldes akadēmija) prezidenta vadības apmācības programma un konkurss ”Krievijas līderi”. Tos uzrauga prezidenta administrācijas vadītāja pirmais vietnieks Sergejs Kirijenko, bet Vladimirs Putins tiekas ar absolventiem. Vairums jauno krievu birokrātu ir izgājuši cauri vismaz vienam no tiem. Tagad strādā ministrijās augstos amatos, strādā prezidenta administrācijā, vada reģionus.
Visu šo vadības kursu galvenais mērķis ir parādīt ministriju un departamentu darbiniekiem, ka papildus vertikālajam darbam pēc priekšnieku norādījumiem ir arī horizontāls darbs – caur departamentu saziņu bez vadības norādījumiem, mērķu izvirzīšanu no rezultāta un galveno darbības rādītāju sistēma. Tiesa, tas joprojām neatrisināja galveno Krievijas valsts pārvaldes sistēmas problēmu – pārskatāmas ierēdņu darbības rādītāju veidošanas un novērtēšanas sistēmas trūkumu. Tāpēc uzslavas no Putina vai kāda zemāk stāvošā vertikālē palika galvenais veiksmes kritērijs.
Un varas iestādes slavē, ja amatpersonas izpilda norādījumus, neatkarīgi no uzdevuma ētikas un iespējamības. Turklāt nereti, izvirzot uzdevumus, vadītājs labi apzinās, ka rakstīto normu un noteikumu ietvaros jautājumu nevar atrisināt. Padotajam nekad netiks tieši likts pārkāpt noteikumus, dažreiz, gluži pretēji, viņi pat uzsvērs nepieciešamību tos ievērot. Bet, kad efektīvs padotais sniedz rezultātu, viņam netiks jautāts, kā tas tika sasniegts. Un no tiem, kas atsauksies uz uzdevuma neiespējamību, notiks atvadīšanās…
Pārmērīgas pārdomas un morālas mokas šajā sistēmā drīzāk ir mīnuss, jo tas apgrūtina koncentrēties uz rezultātu. Efektivitāte un lojalitāte ir galvenās veiksmes sastāvdaļas. “Slava (Vladislavs Surkovs) 2014. gadā bija satriecoši foršs, veidojot LTR un DTR arhitektūru. Skaidrs, ka bez sentimentalitātes viss izdevās – kā prasīja, un arī notika,” kuluāros 2022. gada ziemā stāstīja kāds Ekonomikas ministrijas departamenta direktors. Doņeckas un Luhanskas apgabalu iedzīvotāju pārcelšanu no formālās Ukrainas ar veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmām uz pašpasludināto republiku shēmu pelēko zonu viņš nosauca par “izmaksām”.
Karjeras soļi
Valsts pārvaldes sistēma Krievijā ir caurstrāvota ar neformālām praksēm, kuras netiek mācītas vadības kursos: Kremlim pietuvināti uzņēmēji uz vēstulēm saņem prezidenta rezolūcijas, apejot birokrātiskās procedūras; jautājumi triljonu rubļu vērtībā tiek ”apklepoti” ārpus sanāksmēm; prezidents var dot ministram mutisku rīkojumu atrisināt jautājumu par labu konkrētam valsts kapitālistam; FSB var būt savs viedoklis par ekonomisko jautājumu utt.
Iemaņas strādāt ar šādu neformālu praksi jaunie tehnokrāti gūst jau dienesta vietā no vecākajiem biedriem, kļūstot par federālo ierēdņu sociālās grupas dalībniekiem. Tas būtiski ietekmē viņu paštēlu, jo birokrātiskie tehnokrāti kļūst par autsaideriem (ārējiem) attiecībā pret citām sociālajām grupām.
Organizētu nepiederošo grupu galvenā atšķirīgā iezīme ir novirzīšanās no normas sajūta, radot sajūtu, ka viņi visi atrodas vienā laivā. Tie veido īpašu subkultūru : prakšu un koncepciju kopumu par to, kas ir pasaule un kā tajā dzīvot, liekot domāt par brīvāku skatījumu uz morāles standartiem. Tehnokrāta morālajai karjerai ir vairāki posmi.
Pirmais ir nevis no zila gaisa noraidīt neformālu praksi, bet gan racionalizēt to, iegūstot pieredzi mijiedarbībā ar tām. Piemēram, stāstīt sev, ka cilvēki praktizē daudz sliktākas lietas nekā viņa sociālā grupa. “Mēs to darām, jo mēs to vienmēr esam darījuši, un vissvarīgākā no mākslām ir iemācīties to darīt tā, kā tas vienmēr ir bijis. Mēs nejautājam, kāpēc mēs to darām, kam, kāpēc. Viņš ir nepiedienīgs. Galu galā mēs nevienu nenogalinām, nespīdzinām, nevienam neatņemam dzīvību vai brīvību,” kuluāros skaidroja valdības aparāta darbinieks.
Morālās karjeras otrais posms: piedalīties neformālajās praksēs tikai daļēji, atrodot to kā piemērotu stingri noteiktā laikā un vietā. Šajā periodā vispārpieņemtās morāles idejas kļūst nepiemērojamas darbam.
“Sagaidot tikšanos ar premjeru, mēs kaut kā pārrunājām ceļa izbūvi un to, kādi hemoroīdi mums būs jāpārdzīvo, lai rūpīgi izņemtu zemi būvniecībai. Sākumā šādas diskusijas man likās mežonīgas, bet tad pieradu. Tas ir tikai darbs. Un tad mēs necenšamies sev, bet cilvēkiem, ”atceras viena ministra vietnieks.
Trešajā posmā šāda doma tiek fiksēta kā patiesa, jo līdzīgi situāciju redz arī citi federālo ierēdņu sociālās grupas pārstāvji. Turklāt veidojas savdabīgs reverso kravu kults: it kā citu valstu amatpersonas uzvedas tieši tāpat, un ”whataboutisms” no retoriskas ierīces kļūst par skatpunktu.
Efektivitāte un kompromiss
Mūsdienu tehnokrāti nav tikai RANHGS absolventi un jaunie Krievijas līderi. 2010. gados daudzi cilvēki no uzņēmējdarbības un konsaltinga devās strādāt valstij ar patiesu vēlmi sniegt labumu cilvēkiem. “Jūs šķirojat visas nozares nodokļu jautājumus, nākot klajā ar gandrīz ķirurģiskiem risinājumiem,” savus motīvus skaidroja viena federālā amatpersona. “Nu, kā pēc tam es varu tirgoties ar akcijām vai pārvaldīt ogļraktuves?”
Stājoties civildienestā, sapratuši, ka viņus gaida dažādi morāli kompromisi. Bet katrs šāds kompromiss tika uztverts kā nepieciešamība, lai turpinātu karjeru, saglabātu pozīcijas sabiedrībā, būtu noderīgs – tas ir, lai saglabātu efektivitāti.
Ieradums būt efektīvam lielā mērā izskaidro lielas daļas tehnokrātu nevēlēšanos izstāties un publiski paziņot par savu nepiekrišanu karam. “Maksājot nodokļus, mēs visi vienā vai otrā veidā atbalstām valdības politiku. Šeit ir izvēle vai nu aiziet, vai turpināt darīt savu darbu, viens no viņiem apgalvo . ”Es neredzu interesantāku darbu ekonomistam par amatu, kuru ieņemu tagad. Mēs esam grandiozas ekonomikas strukturālās transformācijas epicentrā”.
Daži uzskata, ka, saglabājot savu amatu, varēs vismaz nodrošināt, ka krievu dzīve nepasliktinās, un, iespējams, izpirkt viņu klusēšanu: “Paliekot Krievijas Federācijā un neatrodoties iekšā, ir gandrīz neiespējami kaut ko ietekmēt. elektroenerģijas sistēma.. Protams, globālā izpratnē es arī šeit neko neietekmēju, bet esmu ļoti tuvu. Varbūt es būšu īstajā vietā īstajā laikā, lai darītu pareizo lietu.”
Efektivitātes nepieciešamība neļauj tehnokrātam saliedēties ap līderi. Situācija ar ”militārās operācijas” apstiprināšanu Ukrainā vairāk atgādina “uzspiestu konsensu” – karš eliti nesašķēla, bet arī nesaliedēja. Tehnokrāti “speciālo militāro operāciju” un aiz tās esošos lēmumus vērtē nevis ētikas un morāles, bet efektivitātes aspektā, un šeit viss nav spīdoši. “Blokgalvas, protams, ir greizas, varēja būt uzmanīgākas, humānākas, glābt civiliedzīvotājus, skatīties, kur tiek izšautas raķetes, un izvēlēties spridzināšanas laiku,” spriež viens. “Muļķis Ģeds (vectēvs), ka viņš mūs tajā ievilka. Ko viņš cerēja, nav skaidrs. Bet ko tagad darīt? – atbalsojas cits.
Neviens no kuluāru sarunu biedriem neatbalstīja iebrukumu Ukrainā. Taču neviens nebija gatavs publiski paust savu nostāju: “Tas neko nemainīs un nevienam nepalīdzēs. Jā, un tas ir biedējoši, viņi pēkšņi jūs ieliks cietumā.” Kara sākuma šoks un neskaitāmo sankciju šoks , kā arī Putina draudi tikt galā ar piekto kolonnu vēl vairāk atomizēja cilvēkus. Tehnokrātiem pirmajā vietā bija viņu pašu labklājība un drošība, un baiļu un aizdomu atmosfēras dēļ kļuva riskanti dalīties ar plāniem un situācijas vērtējumiem.
Viņi cenšas par to nerunāt pat iekšējā lokā. Kremlis izjūt šādus elites noskaņojumus: runājot ar amatpersonām un uzņēmējiem Sanktpēterburgas ekonomikas forumā, Putins aicināja viņus “savu un savu bērnu nākotni saistīt ar Krieviju”. Taču sabiedrības atbalsts specoperācijai līdz šim vairāk izskatās pēc pieteikuma dalīt sarūkošā budžeta pīrāgu un pragmatisku atgādinājumu par sevi prezidentam, nevis sirsnīgu vienošanos ar pretrietumnieciskiem mērķiem. Dažādu iemeslu dēļ atgriezušies un palikušie gaida aizejošo Rietumu uzņēmumu aktīvu pārdali.
Izdzīvos tikai uzticīgie
Drošības padomes sēde 21. februārī tiešraidē parādīja, kā Krievijā ir mainījusies lēmumu pieņemšanas sistēma. Koleģiālās apspriešanas modeli, kurā prezidenta svītas viedoklis tika uzskatīts par svarīgu un reizēm izšķirošu, nomainīja situācija, kad lēmumu pieņemšanas avots var būt tikai viens – prezidents. Šāda sistēma ļauj nekoncentrēties uz noskaņojumu ne valdošajā elitē, ne Krievijas sabiedrībā. Un tagad Putinam patīk tie, kas ir gatavi paredzēt viņa vēlmes un bez ierunām tām sekot.
Runā, ka Putinam par neiegūtajām vēstures mācībām patīk runāt ne tikai ar Rietumu diplomātiem, bet arī saviem Krievijas kolēģiem. Līdz maijam sistēmas liberālie ekonomisti pārstāja ziņot prezidentam par briesmīgajām sekām Krievijas ekonomikai, kas saistītas ar sankcijām un kara turpināšanu. Katru reizi viņi atbildēja ar dusmīgām filipikām pret Rietumiem un atgādinājumu par Krievijas svarīgo vēsturisko lomu.
Bet par favorītu kļuva prezidenta palīgs Maksims Oreškins, kurš pielika savu roku Putina galvenajā runā Sanktpēterburgas ekonomikas forumā par to, kā Eiropas bizness cieš no sankcijām.
Par vicepremjeru tika paaugstināts rūpniecības un tirdzniecības ministrs Deniss Manturovs, kurš par importa aizstāšanu ir atbildīgs kopš 2014. gada. Importu veiksmīgi aizstāt neizdevās, taču “Manturovs vienmēr prata prezidentam skaisti paskaidrot, ka viss notiek pēc plāna.”
Ekonomikas attīstības ministrija valdībai iesniedz pārlieku optimistisku prognozi, kur, acīmredzot, Rietumu sankciju ietekme tiek apzināti novērtēta par zemu. Valsts aparātā ir daudz tādu, kuri ir gatavi iekļauties jaunajos noteikumos un pat aizskriet notikumiem priekšā, paredzot prezidenta vēlmes.
Redzot, kā Putina vecie domubiedri uzvedas, piemēram, tajā pašā Drošības padomes sēdē, tehnokrāti piekrīt jaunajai kārtībai un uzskata to par pieņemamu: pseidomorfozei tuvojas gals. Profesionālismu aizstāj lojalitāte.
Un tagad ar drošu roku raksta likumu par biznesa piespiešanu piedalīties specoperācijā, pazeminot parametrus “brīvprātīgajiem” bataljoniem valsts uzņēmumos, kuri jāveido uz uzņēmumu rēķina, piekrītot rotācijas komandējumiem uz Hersonas un Zaporižjes militārajām pārvaldēm.
Taču ir arī problēma: nav iespējams būt efektīvam kara seku morālo un institucionālo krāsmatu vidē. Šādi panākumi ir īslaicīgi, pat ja tādi pastāv. Galu galā tehnokrātus pārņems vilšanās, resursu samazināšana un radikalizācija.
