Kādas ir sajūtas, kad arvien pieaug darba slodze vai atbildība, bet tam neseko materiāls vai emocionāls novērtējums, kas rada prieku vai motivāciju? Dusmas, aizvainojums, nespēks, vienaldzība… Emocionālo un fizisko spēku izsīkumu sauc arī par izdegšanas sindromu.
Emocionālais nespēks
Intereses zudums par darbu ir viena no pirmajām izdegšanas jeb izsīkuma sindroma pazīmēm. Arvien biežāk rodas aizvainojums uz kolēģiem vai klientiem, šķiet, ka vadība nenovērtē, darbs vairs nesagādā prieku un gandarījumu. Spēki un enerģija neatjaunojas pat pēc nakts miega. Tas viss ir iemesls izklaidībai, aizmāršībai, aizkaitinājumam. Fizisko un emocionālo spēku izsīkums iedzen stūrī. Tas var pāraugt vienaldzībā pret darbu vai pat depresijā, no kuras nepalīdz atbrīvoties pat ilgstošs atvaļinājums.
Izdegšanas sindroma izpausmes ir daudzveidīgas – paasinās hroniskas slimības, bieži rodas galvassāpes, bezmiegs, problēmas ar muguru, kuņģi vai zarnu traktu, ilgstoši mēdz būt nedaudz paaugstināta temperatūra.
Cilvēki dodas pie ārsta, dzer zāles un savu nespēku nevar izskaidrot. Apzinoties iespējamo izdegšanu, ne katram ir pa spēkam izanalizēt situāciju, jo sevis izpratnei vajadzīgas psiholoģijas iemaņas.
Darbaholiķa portrets
Medicīnas žurnālos psihoterapeiti ļoti precīzi apraksta cilvēku, kuram visbiežāk draud izdegšanas sindroms. Viņš ir darbaholiķis. Šim cilvēkam, visticamāk, ir zema pašcieņa, finansiālas problēmas, liels darba apjoms, mazs sociālais atbalsts, darbavietu bieža maiņa, neelastīgums, kategoriskums, autoritārisms, iekšēja sacensības un situācijas kontroles nepieciešamība. Iespējams, viņš ir izteikti nepacietīgs, agresīvs un jūtas bezspēcīgs un izolēts, baidās piedzīvot neveiksmi, nespēj mainīt ierasto darbu, viņam trūkst uzmanības pret savām vajadzībām un vēlmēm.
Darbaholiķi darbam atvēl pārmērīgi nozīmīgu savas dzīves daļu. Nelielas neveiksmes vai trūkumi liek justies dziļi neapmierinātam, turklāt ir pārliecība, ka neviens viņa darbu nepaveiks labāk, tāpēc slodze tiek nevis līdzvērtīgi sadalīta starp kolēģiem, bet gan, veicot pat svešus pienākumus, kļūst par nepanesamu nastu. Psiholoģiskajām un emocionālajām problēmām viņš atrod attaisnojumu dažādos ārējos apstākļos – šī nav mana diena, tas vienkārši ir nogurums utt.
Speciālajā literatūrā uzskaitīti arī izdegšanas sindromu veicinošie faktori. Galvenokārt tās ir problēmas saskarsmē ar administrāciju vai kolēģiem un atbalsta trūkums darbavietā, neskaidrs pienākumu sadalījums, darbs maiņās vai ar cilvēkiem, kuriem ir emocionālas ciešanas, zems sociālais statuss citu acīs, laika trūkums.
Emociju un spēka līdzsvars
Pārslodzēm jāpievērš uzmanība, jo, stresa līmenim palielinoties, darbinieks sāk biežāk slimot, kavēt darbu, izvairās no pienākumiem, paslepus vai atklāti tos sabotējot. Taču izeja ir – par problēmu jāsāk runāt vai arī jāmaina darbs!
Eksperimentēt ar jaunām darbavietām psihoterapeiti nerekomendē, ja izdegšanas sindroms ir pārgājis smagākās stadijās. Piemēram, Vācijā augsta emocionāla izsīkuma riska profesijām iesaka mainīt darbavietu ik pēc 5–7 gadiem. Daudziem tas patiešām palīdz, bet bieža vietas maiņa nozīmē arī lielu jaunas informācijas plūsmu, iedzīvošanos citā kolektīvā, un tādā situācijā var rasties šaubas par saviem spēkiem.
Svarīgi ir atrast jaunu nodarbi, vaļasprieku, aizraušanos, intereses, biežāk pievērsties ģimenei, draugiem, darīt to, kas sniedz baudījumu. Emocionāli labi atslogo jauni ceļojumi, iespaidi, sporta nodarbības.
Liela uzmanība jāvelta pilnvērtīgai fiziskai atpūtai – miegam. Lai organisms justos apmierināts, ārsti iesaka miegam atvēlēt 7–8 stundas. Ja nomoka bezmiegs, pieļaujams arī elektromiegs – fizikālās terapijas procedūra, kuras laikā vājas strāvas impulsi iedarbojas uz galvas smadzenēm, vispirms radot miegainību, pēc tam – miegu, kas turpinās arī pēc strāvas izslēgšanas. Lai gan procedūras laikā ne visi iemieg, taču nomierinās gan un pēc tam naktī guļ labāk. Strāvu pievada ar elektrodiem, uzliekot tos uz aizvērtiem plakstiņiem un aiz ausīm.
Taču izgulēšanās nav vienīgais spēku atgūšanas līdzeklis. Svarīga nozīme ir daudzveidīgam, vitamīniem bagātam uzturam.
Ķermenim lielisku palīdzību sniedz siltums. Ziemā tā var būt infrasarkano staru kabīne vai pirts. – Sviedros parasti ir 95% ūdens un 5% toksīnu, bet, pirtī sviedrējoties, ūdens ir tikai 80%, pārējie 20% ir organisma toksīni. Nav noliedzamas arī solārija procedūras, ja vien tās nav biežākas par pāris minūtēm reizi nedēļā.
Ieteicams apmeklēt kriosaunu. Procedūras laikā aukstums iedarbojas uz organismu, tonizējot ķermeni, atjaunojot pozitīvās enerģijas un spēka rezerves, stiprina imunitāti, veicina atveseļošanos un vielmaiņu. Piemērota ir kontrastduša ar piecu grādu starpību (piemēram, +38 °C un +33 °C), ar laiku to pakāpeniski palielinot. Ir vērts izmantot speciālas ūdens procedūras, piemēram, šarko dušu. Ķermenis spēs novērtēt arī klasisko vai vismaz galvas un kakla (apkakles) masāžu.
Turklāt ir nepieciešams prieks, gandarījuma un apmierinājuma sajūta, kā arī augsts pašnovērtējums, kas ļauj cilvēkam rīkoties droši, pārliecinoši un bez iekšējas šaubīšanās uzņemties pienākumus, ko patiešām spēj paveikt, un atteikties no atbildības, kas nav pa spēkam. Lai neizdegtu, ir svarīgi vajadzīgajā brīdī lūgt palīdzību. Krīzes sākotnējā posmā lielu atbalstu var sniegt iejūtīgi kolēģi vai draugi.
Svarīgi
Jebkuras izcelsmes noguruma sastāvdaļa ir nervu spriedze, tāpēc emocionāla un fiziska noguruma sajūtas ir līdzīgas. Fiziskā darbā nogurumu rada pārmaiņas gan muskuļaudos, gan centrālajā nervu sistēmā – vispirms struktūrās, kas iesaistītas kustību veikšanā. Savukārt garīgā darbā ķermenis lielākoties atrodas vienā un tajā pašā pozā, kas izraisa muskuļu nogurumu, asiņu un audu šķidruma cirkulācijas apstāšanos nekustīgajās ķermeņa daļās, un sajūtas līdzinās fiziskam nogurumam.
Iedvesmojies pats un iesaki draugiem!
