Parasti janvāris bija nozīmīgs mēnesis Šveices baņķieriem un viņu Krievijas klientiem. Tā ir kļuvusi par tradīciju, kad pēdējie ar savām ģimenēm ierodas Alpos, lai slēpotu un satiktos ar saviem finanšu konsultantiem.
Kāds baņķieris atceras, ka Sanktmoricā saviem klientiem rezervējis veselus istabu blokus. Un pacienāja viņus ar šampanieti, kamēr viņi skatījās sniega polo spēli uz aizsaluša ezera ledus.
Šogad baņķierim nav izdevies piesaistīt nevienu klientu. Krievijas iebrukuma Ukrainā priekšvakarā daudzi turīgi krievi mēģināja aizsargāt savus īpašumus, nododot tos radiniekiem vai nododot tos tādām jurisdikcijām kā Dubaja. Un pēc kara uzliesmojuma Šveices bankās sākās vērienīga tīrīšana, kas atšķetināja un pārtrauca attiecības ar tiem, kuriem tika piemērotas sankcijas.
Iepriekš neitrālā Šveice atbalstīja visus ES sodīšanas finanšu pasākumus pret Krieviju. Tas, kas ilgus gadus bija Šveices banku pasakainas peļņas avots, ir pārvērties par finansiālu un reputācijas risku.
Vairāk nekā 1100 Krievijas elites pārstāvji kļuva par finanšu personām non grata, tostarp Andrejs Meļņičenko, galvenais labuma guvējs no mēslošanas līdzekļu ražotāja Eurochem un ogļu enerģijas uzņēmuma SUEK, un Petrs Avens, Alfa Group līdzīpašnieks, kurš regulāri apmeklēja Šveici. Lielākās bankas – UBS, Credit Suisse, Julius Baer – ziņoja, ka tās nesāks jaunu biznesu Krievijā, lai piesaistītu jaunus klientus.
Kritiķi šādus izteikumus sauc par viltību – vienalga, jaunas bagātības pārskatāmā nākotnē Krievijā neparādīsies, un visa problēma slēpjas tieši pašreizējos klientos. “Šveicei ir šausmīgi panākumi attiecībā uz Krievijas netīro naudu,” saka ilggadējais Kremļa kritiķis un bijušais Krievijas investors Bils Brauders. Viņš ir skeptisks par baņķieru solījumiem izpildīt sankcijas: “Šveicieši vēlas, lai uz viņiem kaut ko darītu, bet patiesībā viņi nevēlas neko darīt.”
Visi Šveices baņķieri, ar kuriem runāja Financial Times, to darīja tikai ar nosacījumu, ka viņi palika anonīmi. Daudzi vispār atteicās runāt. Šveicē ir drakoniski banku noslēpuma likumi: stāstot par klientiem, jūs varat nonākt cietumā uz ilgu laiku, bet runāt par Krievijas klientiem tagad parasti tiek uzskatīts par tabu.
“Kad mēs 2000. gados vervējām daudzus no šiem klientiem, pieeja bija pilnīgi atšķirīga. Tagad par to nevar runāt publiski,” saka kāds bijušais baņķieris, kurš strādāja ar klientiem no Austrumeiropas un Krievijas līdz aiziešanai pensijā pirms diviem gadiem. “Krievi bija cilvēki, kuri tik ātri nopelnīja tik daudz naudas, ka nezināja, ko ar to darīt.”
Viņš piebilst: ”Principā tie bija ideāli klienti – līdz tev radās jautājumi, no kurienes šī nauda… Bet pie mums kopumā tādi neradās.”
Jautājums par to, cik daudz Krievijas naudas ir Šveicē, paliek atklāts. Šveices banku asociācija (SBA) martā lēsa naudu Krievijas pilsoņu kontos vietējās bankās 150-200 miljardu Šveices franku (154-205 miljardu dolāru) apmērā. Kopējais līdzekļu apjoms pagājušā gada beigās bija 7,879 triljoni franku (8,076 triljoni dolāru), vairāk nekā puse ir ārzemnieku nauda.
Līdz aprīlim Ekonomisko attiecību valsts sekretariāts (SECO) bija iesaldējis Krievijas aktīvus 9,7 miljardu franku vērtībā, lai gan maijā atsaldēja 3,4 miljardus no tiem. Šveice nevar konfiscēt aktīvus “bez pamatota iemesla”, saka SECO pārstāvis Ervins Bollingers. Pēc viņa teiktā, valdība datus par kontiem, uz kuriem attiecās sankcijas, saņēmusi no vairāk nekā 70 bankām.
Bankas sniedz diezgan ierobežotu informāciju par Krievijas klientiem:
Credit Suisse izpilddirektors Tomass Gotšteins martā konferencē sacīja, ka krievi veido 4% no bankas bagātības pārvaldības vienības; tas ir aptuveni 33 miljardi franku (33,8 miljardi ASV dolāru);
UBS ziņoja par 22 miljardiem dolāru aktīvu “Krievijas personām, kurām nav uzturēšanās atļauju Eiropas Ekonomikas zonas valstīs un Šveicē”; tikmēr vēl aptuveni 16 500 krievu ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Šveicē;
Julius Baer tikai sacīja, ka Maskavas nodaļas aktīvu vērtība ir 400 miljoni franku (410 miljoni ASV dolāru);
bankas, kas nav valsts uzņēmumi, sniedz vēl mazāk informācijas.
”Bankas mazina savas ciešās attiecības ar sankcijām pakļautajiem krieviem”, nešaubās top menedžeris, kurš divus gadu desmitus pavadīja vadošos amatos Šveices privāto banku sektorā. “Desmitiem un desmitiem cilvēku nestrādās pie jums Krievijas departamentā, ja jūs nepelnīsit naudu Krievijā,” viņš saka.
Šveices banku kultūra atšķiras no citu Rietumu valstu kultūras, saka bijušais Šveices diplomāts Tomass Borers, kurš kļuva par konsultantu un strādāja ar lieliem Krievijas klientiem. Pat lielākajās bankās pēc kara sākuma viņi visiem spēkiem centās uzturēt attiecības ar krieviem.
Viņam piekrīt augstākā līmeņa klientu attiecību menedžeris no Cīrihes bankas. Pat pēc sankciju noteikšanas, viņaprāt, galvenā pieeja bija “kā mēs to pavēršam klienta labā?”, nevis “kā mēs to darām valdības labā?”
Vadītājs atbalsta šādu pieeju:
”Izdarīt visu iespējamo klienta labā ir tipiska Šveices vēlme visu darīt visaugstākajā līmenī. Ja es būtu pulksteņmeistars, es vēlētos izgatavot labāko pulksteni ar daudzām sarežģītām funkcijām. Ja es būtu policists, es droši vien vislabāk ķertu krievu noziedzniekus. Bet es esmu baņķieris”.
Attiecības ar krieviem aizstāv arī cits augsta ranga baņķieris. Šodien visi vēlas zināt, kā, kas, no kā ir izgatavota viņu dārgā jaka, bet pirms 10 gadiem neviens neinteresējās, viņš skaidro. Situācija banku nozarē, tāpat kā modē, ir mainījusies, taču modes pasauli neviens nelamā tā, kā lamājas par bankām, viņš sūdzas.
