Psiholoģijā pastāv termins narcisms. Tas attiecināms uz cilvēkiem ar slimīgu pašvērtību – pazeminātu vai paaugstinātu. Patiesībā šādiem cilvēkiem dzīvot nemaz nav tik viegli, jo viņi ir ļoti viegli ievainojami, viņiem visu laiku nākas pierādīt, cik viņi ir “labiņi” – ar šādiem cilvēkiem veidot attiecības ir sarežģīti.
Kā audzināt bērnus, lai viņi neizaugtu kā absolūti pašiemīlējušies un īstenībā – nelaimīgi narcisi?
Parūpējies par sevi: nelaimīgam un nogurušam ir grūti būt labam vecākam.
Neliec bērnam piepildīt tavus sapņu, jo viņš nav tavs turpinājums, bet gan neatkarīga personība.
Atbalsti, bet nesteidzini – tu nevarēsi palīdzēt “ziediņam” izaugt, ja visu laiku to raustīsi no zemes.
Lai kas arī nenotiktu, lai kā neuzvestos tavs mazulis, nepazemo un nesmejies par viņu. Paskaidro, kur viņam nav taisnība, palīdzi izlabot kļūdu vai tikt galā jau ar sekām. Palīdzi, bet nenosodi.
Esi pacietīga un cēlsirdīga – bērns visu “uzsūc”.
Māci viņam tikt galā ar negatīvām jūtām, droši tās izrādīt.
Sniedz bērnam iespēju par kaut ko rūpēties, sajust to, ka viņš ir vajadzīgs.
Apspriedies ar viņu par visu, kur bērna domas ir svarīgas.
Atļauj bērnam savā dzīvē kaut ko pašam izlemt un ar katru gadu patstāvība tikai pieaugs.
Mēģini izvairīties no konfliktiem ģimenē bērna klātbūtnē. Strīdi izjauc pasaules līdzsvara izjūtu, bet tā ir pati galvenā bērna nepieciešamība.
Neatgrūd mazo: viņa intereses un domas ir tikpat svarīgas kā tavējās. Nerunā par bērnu trešajā personā viņs klātbūtnē – viņš visu saprot.
Lepojies ar saviem, nevis bērna sasniegumiem.
Iztiec bez pārspīlējumiem, nepadari bērnu par ģimenes elku.
Sarunas laikā skaties bērnam acīs.
Sarunājies ar bērnu kā ar pieaugušo – cieņpilni, jo tavā priekšā taču ir pilnvērtīgs cilvēks, tikai mazāka izmēra.
Ja tavā bērnībā ir radīti pašvērtējuma ievainojumi, izej psihoterapijas kursu – tas ir labākais solis, kā tos nenodot tālāk savam bērnam.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
