Lietuvas galvaspilsētā norisinājās 9. Viļņas Krievijas forums, kura dalībnieki tradicionāli pārrunā aktuālos Krievijas iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumus, situāciju cilvēktiesību ievērošanā un Krievijas attiecības ar Rietumiem. Diskusiju paneļos tika aktualizēti jautājumi par pretdarbību Krievijas propagandai un vispārējām mūsdienu Krievijas attīstības tendencēm, tika apspriestas cīņas tēmas un citi aktuāli jautājumi.
Otro gadu pēc kārtas centrālā tēma ir pilna mēroga Krievijas agresija pret Ukrainu. Starp citu, pirmais šāds pasākums notika 2014. gadā pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas un daļas Donbasa okupācijas. Forumu organizē Lietuvas Republikas Ārlietu ministrija un Austrumeiropas studiju centrs.
Lietuvas Ārlietu ministrijas vadītājs Gabrieliuss Landsberģis savā atklāšanas runā atzīmēja, ka diskusijās: “Piedalās cilvēki, kuriem dažreiz, iespējams, ir grūti pat paspiest viens otram roku. Bet šeit, Viļņas forumā, mēs no tā nebaidāmies, jo viena no foruma asīm ir demokrātija. Pie mums ir pārstāvēts nevis vienu cilvēks no Krievijas opozīcijas, bet viedokļu plurālisms. Tas apgāž vienu no galvenajiem mītiem, ka Krievijā nevar būt demokrātijas”.
Saskaņā ar iedibināto tradīciju visas diskusijas Krievijas Viļņas foruma ietvaros notiek “Chatham House” formātā, tas ir, neminot runātāju vārdus un tikai netiešā viņu runas pārstāstā. Bet pārtraukumos starp sadaļām daži pasākuma dalībnieki kuluāros sniedza intervijas medijiem.
“Tā nebija pat Brežņeva un Andropova laikā”
Diskusiju panelī par Ukrainas kara redzamajām un neredzamajām sekām tika apspriesti iespējamie Krievijas nākotnes attīstības scenāriji.
Īpaši tika pausta doma, ka pilna mēroga agresija nav Putina iegriba un, ka šis karš ir Krievijas iemiesojums. Savukārt Putins ir nacionālās idejas iemiesojums.
Karš, pēc šī paziņojuma autora domām, tika gatavots 15 gadus kopš Putina runas Minhenē. Toreiz Krievijas prezidents pieteica karu pasaulei, un tagad notiek Trešais pasaules karš. Pat ja Krievija to zaudēs, draudi pasaulei nepazudīs, jo strukturāli valsts neiekļaujas 21. gadsimtā.
Ne visi foruma dalībnieki piekrita šīm domām. Piemēram, tika izteikta piezīme, ka arhaisms ir klātesošs jebkurā sabiedrībā. Kas attiecas uz Krieviju, Putins un viņa propagandas mašīna strādā tikai, lai visi domātu, ka visa Krievija ir tāda. Runātājs uzsvēra arī, ka protestos pret karu nekad nav bijuši impēriski lozungi, taču ir daudz Ukrainas karogu.
Pēc runātāja domām, pasaule joprojām dzirdēs Krievijas sabiedrības progresīvās daļas balsi. Daudzi, kas nepiekrīt Kremļa politikai, šobrīd baidās, taču viņu dzīves līmenis un bērnu izglītības līmenis krītas, kas vēl vairāk ietekmēs protesta attiecību pieaugumu.
Tika pārrunāta arī atšķirība starp pašreizējo krievu emigrācijas vilni un iepriekšējiem. Īpaši tika pieminēta hipotēze, ka iepriekšējie viļņi bija Putinam labvēlīgāki. Jaunais vilnis var būt ļoti noderīgs valstīm, kas uzņem jaunos krievu emigrantu, jo tā ir kultūras elite un var būt viedokļu līderi. Tajā pašā laikā Rietumos ir daudz aizspriedumu attiecībā uz šiem cilvēkiem, savukārt būtu vērtīgi un lietderīgi viņus uztvert nevis kā Putina aģentus un potenciālo “piekto kolonnu”, bet gan kā tādus, kas var vājināt Putina režīmu un, tāpēc nevajag viņus atkal grūst Putina rokās.
Uz precizējošu jautājumu, kādos apstākļos tiks sadzirdēta Krievijā palikušo kara pretinieku balss un, kas būs galvenais faktors pašreizējā Krievijas režīma krišanai, Vladimirs. Milovs, kurš piedalījās šajā diskusiju panelī, atbildēja, ka šodien pret Putinu un pretkaru noskaņojumi Krievijas iekšienē ir ļoti spēcīgi.
“Mēs to redzam, jo mums ir milzīga atgriezeniskā saite. Mēs Krievijai raidām daudz plašākā mērogā nekā Rietumu radiostacijas aukstā kara laikā, mums ir desmitiem miljonu liela auditorija. Līdz ar to mēs redzam, ka šie sentimenti tur pastāv,” pārliecināts ir opozīcijas politiķis.
Vienlaikus Milovs atzīst, ka krievi, kuri nepiekrīt karam, ļoti baidās par savu likteni – par jebkādu tāda viedokļa izpausmi, kas atšķiras no oficiālā viedokļa, var sekot arests un ilgs ieslodzījums.
“Tas nenotika daudzus gadus, tas nebija pat Brežņeva un Andropova laikā. Tad vairāki simti disidentu tika ieslodzīti, un vienkāršos cilvēkus par kaut kā runāšanu viņi neaiztika. Virtuvēs visi runāja, bet sēdināt sāka tikai tagad, pēc piecdesmit gadiem. Cilvēkiem ir jāpārvar bailes, un tas kaut kad notiks, īpaši, kad varas iestādes vājinās. Un viņu autoritāte krītas – ne tik strauji, kā gribētos, bet tas ir redzams. Pienāks brīdis, kad cilvēki pārstās baidīties un iznāks protesta akcijās. Mēs nezinām, kad, bet es redzu, ka “pazemes uguns” kaut kur deg,” viņš turpināja.
Vladimirs Milovs ar nožēlu atzīmēja, ka forumā izskanējuši arī pesimistiski Krievijas nākotnes vērtējumi, kurus viņš nosauca par “stereotipiem un klišejām par Krieviju”. “Un tas viss novedīs pie tā, ka tiks atkārtota Džordža Buša vecākā 1991.gada “Vistas Kijevas runa”, kad trīs nedēļas pirms Padomju Savienības sabrukuma viņš runāja Kijevas Augstākajā Radā un teica, ka Amerika atbalstīs Padomju vadību, kura pavisam drīz beidza pastāvēt. Un es jūtu, ka daudzi cilvēki Rietumos un īpaši šajā pasaules daļā par Krieviju domā stereotipos un nesaprot tur notiekošo procesu dziļumu. Un es cenšos, cik vien labi varu, nodot un paskaidrot, ka Krievija nebūt nav tik viendabīga un impēriska, kā šeit pieņemts uzskatīt,” rezumēja Milovs.
“Mediji, kas turpina strādāt Krievijā un atrod kara pēdas cilvēku dzīvēs, ir ārkārtīgi svarīgi”
Nākamā sadaļa bija veltīta mūsdienu Krievijas žurnālistikas problēmām un Krievijā palikušās auditorijas piekļuvei alternatīviem informācijas avotiem.
Tika teikts, ka pēdējo 15 mēnešu laikā Krieviju pameta milzīgs skaits redakciju, bet tie, kas palika, radikāli mainīja savu darba stilu, un daudzi no viņiem strādā pagrīdē. Savukārt federālās un reģionālās varas iestādes pret viņiem izturas kā pret ienaidniekiem, kas rada reālas briesmas.
Viens no runātājiem uzsvēra, ka pastāv dziļa civilizācijas plaisa starp medijiem un tā sauktajiem “dziļajiem cilvēkiem”, kuri it kā runā dažādās valodās, lai gan patiesībā tā ir viena krievu valoda. Rezultātā Krievijas sabiedrībā ir jūtams akūts empātijas un atbalsta trūkums Ukrainai, daži ieņem “sērojošu bezjutīguma” pozīciju, ko raksturo augstāku emociju noraidīšana.
Cits paneļa dalībnieks atgādināja, ka aukstā kara laikā ārzemju apraide, tas ir, no Rietumvalstīm raidītie raidījumi krievu valodā, netieši ietekmēja padomju sabiedrības noskaņojumu. Un brīdī, kad radās iespēja, cilvēki sāka rīkoties, tāpēc reāla informācija par notikumiem, kas notiek Krievijā un Ukrainā, var ietekmēt nākotni. It īpaši neatkarīgo mediju krievu lasītāji nevēlēsies, lai karš turpinātos, un iestāsies par to, lai tas neatkārtotos. Bet šobrīd Maskavā daudzi nesaprot, ka notiek karš, jo viņi ar to nesaskaras.
Žurnālistam Sergejam Parhomenko tika jautāts, kādus Krievijas oficiālajai sabiedrībai alternatīvos medijus viņš uzskata par visefektīvākajiem cīņā pret Kremļa propagandu?
“Pirmkārt, es ļoti novērtēju mūsdienu krievu žurnālistikas pētniecisko skolu. Tā ir ārkārtīgi iedarbīga, rada ne tikai atsevišķas publikācijas, bet arī profesijas tehnoloģiju, attīsta to tā, lai jaunās žurnālistu paaudzes varētu to izmantot un turpināt strādāt pie šīm izstrādnēm. Rezultātā mēs uzzinām daudzas lietas, kas pēc tam atkal un atkal kļūst svarīgas,” viņš atbildēja.
Un kā piemēru viņš minēja publicētos Alekseja Navaļnija saindēšanas izmeklēšanas rezultātus, kas parādīja, kā darbojas Krievijas “politiskā slepkavības mašīna”. Tas ļāva izmeklēt daudzus citus mēģinājumus saindēt pašreizējā Krievijas režīma pretiniekus – Vladimiru Kara-Murzu, Dmitriju Bikovu un virkni citu.
“Šajā zālē bija cilvēki, kuri acīmredzot tika pakļauti tādiem pašiem uzbrukumiem. Tātad šī ir ļoti svarīga lieta. To pašu var teikt par tādu mediju veiktajām pretkorupcijas izmeklēšanām kā “Svarīgi stāsti”, “Projekts”, “The Bell” un “Mediazona”. Tas viss veido pētnieciskās žurnālistikas skolu Krievijā,” skaidroja Sergejs Parhomenko.
Par otro attiecīgo mediju kategoriju viņš uzskata tos, kas, pēc viņa vārdiem, “paliek laukumā”.
“Diemžēl viņu ir ļoti maz, bet viņi ir. Piemēram, es atceros brīnišķīgo mediju projektu “Baikāla cilvēki”, kas ļoti detalizēti pēta cilvēku dzīvi Austrumsibīrijā. Un tas kļuva īpaši svarīgi kara laikā, jo no turienes bija daudz mobilizēto, kuri pēc tam tika aizdzīti uz fronti, un šis reģions šajā karā bija cilvēku gaļas avots. To pašu varu teikt par projektu “Tādas lietas”, vai par “Šī ir mana pilsēta”, kas strādā Jekaterinburgā. Man šķiet, ka šie mediji, kas turpina strādāt Krievijā, runājot ar cilvēkiem un atrodot kara pēdas cilvēku dzīvēs, ģimenēs, kas dzīvo mazpilsētās, ciematos, strādā mazās komercfirmās, kas arī eksistē kara fona – tas viss ir ārkārtīgi svarīgi. Un man šķiet, ka tā ir dzīvā krievu žurnālistika,”
“Mums ir nepieciešams skaidrs līdzsvars starp diasporu un tiem, kas turpina strādāt Krievijā”
Pēdējais IX Viļņas krievu foruma jautājums bija pretkara pilsoniskā un politiskā aktīvisma problēma Krievijā un ārpus tās.
Viens no runātājiem uzsvēra nepieciešamību atcerēties un atzīt, ka valstī ir politieslodzītie. Un viņu vidū ir ne tikai Vladimirs Kara-Murza, Iļja Jašins un Aleksejs Navaļnijs – ir simtiem mazāk pazīstamu cilvēku, kuri par savu pretkara pārliecību samaksāja ar savu brīvību. Runātājs vainoja “kolektīvos Rietumus” par to neadekvāto reakciju uz Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008.gada augustā, kas radīja Kremlim iespaidu par nesodāmību par agresīvo rīcību.
Šobrīd Putina režīma pretinieku uzmanība ir vērsta uz Ukrainu, taču problēma ir sarežģīta, un ir jāmaina pats starptautisko draudu avots, tas ir, Krievija. Galu galā Eiropas kontinenta un Ukrainas liktenis ir atkarīgs no Maskavas režīma likteņa un attīstības trajektorijas.
Uzmanība tika vērsta arī uz to, ka sabiedriskās organizācijas vienmēr ir bijušas Putina režīma mērķis. Daudzi no viņiem tika iekļauti “ārvalstu aģentu” reģistrā, savukārt tie ir tie, kas bija pārmaiņu aģenti un strādāja normālas Krievijas labā.
Un tagad tiek pieņemti arvien nežēlīgāki likumi un griežas represiju spararats. Tomēr Krievijā ir cilvēki, kas turpina protestēt. Kopumā kopš 2022. gada 24. februāra bez protestiem bijušas tikai 25 dienas. Bet tikai daži cilvēki par to zina, jo attiecīgā informācija netiek plaši izplatīta.
Pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un īpaši pēc “daļējas mobilizācijas” izsludināšanas no Krievijas ir notikusi kolosāla intelektuālā darbaspēka aizplūšana. Tie ir talantīgi cilvēki, kuri veica svarīgu un vajadzīgu darbu valsts iekšienē un bija tās galvenā bagātība. Viņi atnāca ar pieredzi, tas ir milzīgs resurss Rietumiem, bet tagad tas tiek slikti izmantots.
Foruma delegāti uzsvēra nepieciešamību cīnīties ar nesodāmību par Krievijas armijas noziegumiem. Ģenerāļi, kuri komandēja karaspēku, kas pastrādāja Ukrainas civiliedzīvotāju slepkavības, izvarošanas un laupīšanas, netika sodīti – viņi tika paaugstināti.
Tika atzīmēta arī nepieciešamība ņemt vērā padomju disidentu pieredzi. Lietuviešu pretestība bija piemērs gatavībai cīnīties “par bezcerīgas lietas panākumiem”, taču beigās uzvarēja. Arodbiedrības Par krievu demokrātu skolotājiem kļuva poļi no “Solidaritātes”. Bet viņi atslāba, viegli ieguva rezultātu un arī viegli to pazaudēja.
Viens no foruma dalībniekiem bija Mihails Hodorkovskis. Īsā komentārā viņš atzīmēja, ka visiem cilvēkiem tagad ir lielas vai mazas problēmas, veci konflikti. “Bet jūs izlasāt, ka bumba trāpīja slimnīcā Dņipro. Un tu domā – jā, štrunts, tās nav manas problēmas, problēmas ir tur! Un tas ir tas, kas jādara, proti, jāpalīdz Ukrainai uzvarēt. Bet visu pārējo var atlikt uz vēlāku laiku,” viņš ir pārliecināts.
Nevalstiskās cilvēktiesību organizācijas Freedom House eksperts, politologs Vītis Jurkonis uzskata, ka Krievijas iekšienē palikušajiem galvenais ir turpināt darbu, cīnīties. Viņš sacīja: “Esmu pārliecināts, ka tie, kas aizbrauca vajāšanas riska dēļ, saprot savu misiju, ka viņi var būt pilsoniskās sabiedrības balss. Bet tajā pašā laikā viņi ļoti labi saprot, ka galvenais darbs tiek veikts Krievijas iekšienē. Un šajā sakarā ir nepieciešama mijiedarbība, kurā runā cilvēki, kas ir ārzemēs un pārstāv iekšā palikušo viedokli. Varbūt šī fronte nav redzama saprotamo risku un vajāšanas dēļ, bet tā pastāv.
Rezumējot diskusiju, eksperts norādīja, ka Krievijas pilsoniskā sabiedrība ir atšķirīga, atsevišķos reģionos tā atdzimst un turpinās pretestība: “To ir svarīgi dzirdēt arī opozīcijas politiķiem, kuri ļoti bieži runā par apvienošanos. Manuprāt, viņiem pirmām kārtām vajadzētu uzklausīt pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, jo tieši no tiem tiek salikta pašas sabiedrības puzle.
Vītis Jurkonis uzskata, ka ļoti svarīgi ir arī sūtīt eiropiešiem signālu, ka, lai gan pilsoniskā sabiedrība Krievijā bija spiesta aiziet pagrīdē, tā nav pazudusi. “Un šī palīdzība un solidaritāte joprojām ir vajadzīga, un ir nepieciešams skaidrs līdzsvars starp diasporu un tiem, kas turpina strādāt Krievijā, riskējot ar savu brīvību un dažreiz arī ar savu dzīvību,” secināja nevalstiskās cilvēktiesību organizācijas Freedom House eksperts.
