Trīs simti četrdesmit trešā kara diena beidzās. Frontē notiekošo pilnīgi neiespējami saprast, ja lasa tikai krievu “vojenkorus” un propagandistus. Tur viņi visi uzbrūk, šķaida visu putekļos, ieņem, paceļ karogus, utt. Šādi sava redzējuma izklāstu ievada ietekmīgais Krievijas opozīcijas politiķis Alfreds Kohs.
Un viņu pretinieks ir demoralizēts, dezorientēts, salauzts, cieš lielus zaudējumus, dezertē, pametis Kijivas huntas pamests likteņa varā… Un pārējais viss tādā garā.
Godīgi sakot, jāsaka, ka Ukrainas Telegram kanāli šajā ziņā neatpaliek no Krievijas un krāso arī ienaidnieka armijas pilnīgu degradāciju un izkrāšņo savus spēkavīrus.
Tāpēc jau labu laiku pievēršos gandrīz ekskluzīvi Rietumu medijiem un analītiķiem. Es zinu, ka viņi bieži kļūdās vai kavējas. Zinu, ka viņi nesaprot iekšpolitikas smalkumus gan Krievijā, gan Ukrainā. Bet vismaz cenšas nemelot. Un viņi noteikti speciāli nemelo.
Kāds ir mans secinājums pēc Rietumu vēstījumu izlasīšanas? Bahmuta turas. Lai gan situācija tur kļūst arvien smagāka. Uhledarā Ukrainas bruņotie spēki stingri ieņem savas pozīcijas un pagaidām nav par ko uztraukties. Pārējās jomās nopietnu izmaiņu dienas laikā nebija.
Krievi apšaudīja Kramatorsku. Civiliedzīvotāji ir nogalināti. Parastā kara rutīna. Lasītāji kaut kur Eiropā vai Amerikā jau ar savām ierastajām kustībām pārlapo šīs ziņas. Nevēlas koncentrēties uz negatīvo. Vai kā modē teikt: viņi nevēlas pamest savu komforta zonu.
Nu, viņus var saprast. Tas nav viņu karš. Viņiem virsū bumbas nekrīt. No viņu viedokļa viņi tāpat daudz dara Ukrainas labā. Un kas mainīsies, ja Rietumu mietpilsonis visu izpētīs sīkāk? Kur Kramatorska, kādi cilvēki gāja bojā, par ko mira? Nu kāds francūzis vai vācietis izlasot būs sarūgtināts, uztrauksies…
Nē, viņš teiks, es nelasīšu. Vai mūsu valdība grib palīdzēt Ukrainai? Es esmu par. Lai viņi palīdz. Bet es pats nevēlos iedziļināties šajās bēdās. Man ir daudz savu problēmu
Taisnības labad paši ukraiņi tā uzvedās saistībā ar konfliktiem, kuros nepiedalījās. Nu, droši vien viņi uztraucās, bet viņi neiebilda, kad citi palīdzēja. Bet viņi paši, turpinot dzīvot savu dzīvi, domāja: mums ir valdība – nu, lai tā tiek galā ar šo problēmu. Un mums pietiek savu raižu.
Gruzijas prezidents Salome Zurabišvili šodien nāca klajā ar smieklīgu paziņojumu (vai ne? – kas? ). Viņa runāja garā, ka neizbēgami tuvojas Putina sakāve karā ar Ukrainu, un tāpēc nepieciešams, lai pēckara Ukrainas izlīgums ar Krieviju noteikti paredzētu Krievijas karaspēka izvešanu no Gruzijas teritorijas.
Man ir tikai jautājums: kurš teica, ka šajā regulējumā Gruzija netiks uzskatīta par agresora līdzdalībnieci? Vai tā nav Gruzija, kas publiski liegusi Ukrainai militāro palīdzību, aizbildinoties, ka nevēlas piedalīties konfliktā? Vai tā nav Gruzija, kas tur Ukrainas (un tikai Ukrainas!) pilsoni Saakašvili tur apcietinājumā, pat neskatoties uz Zelenska lūgumu viņu atbrīvot? Vai tā nav Gruzija, kas daudziem ukraiņiem, kā arī Krievijas Putina pretiniekiem atteica iebraukšanu bez paskaidrojumiem?
Var nosaukt vēl daudz dažādus “sīkumus”, kas, protams, neko letāli neietekmē, bet nedod iemeslu uzskatīt, ka Gruzija šajā konfliktā ir ieņēmusi skaidru proukrainisku pozīciju (atšķirībā no visām Rietumu valstīm).
Gruziju var saprast. Šī valsts ir izgājusi cauri daudziem pārbaudījumiem un nevēlas atkal problēmas ar Krieviju sakarā ar konfliktu Ukrainā. Taču šādai pozīcijai ir arī otra puse: tad negaidi, ka kāds atrisinās tavas problēmas tavā vietā. Nevēlies “izkāpt no komforta zonas”? Labi. Paliec tajā. Bet tad jūsu teritoriālo strīdu risināšana ar Krieviju noteikti nebūs Krievijas-Ukrainas pēckara līgumu sastāvdaļa.
Šodien Izraēla demonstrē pretēju dinamiku. Jaunvecais premjerministrs Benjamins Netanjahu šodien sacīja, ka Izraēla apsver iespēju sniegt militāru palīdzību Ukrainai un pat ar savām darbībām Irānā jau tai palīdz. Viņš arī skaidri pateica, ka ”Dzelzs kupola” piegāde Ukrainai ir ļoti reālistiska perspektīva.
Piekritīsiet: tas ļoti atšķiras no iepriekšējās Izraēlas valdības nostājas, kura pirms sešiem mēnešiem (tāpat kā šodien – Gruzija) tieši paziņoja, ka nesniegs militāru palīdzību Ukrainai. Godīgi sakot, jāsaka, ka atšķirībā no Gruzijas valdības, tā neuzstāja, lai Ukraina tomēr risina Izraēlas problēmas ar Krieviju.
Starp citu, pievērsiet uzmanību tam, ka gan Gruzijas pozīcija, gan Izraēlas jaunā nostāja liecina par to, ka viņi saprot: svaru kausi šajā karā neatlaidīgi sliecas par labu Ukrainai, viņi to redz un vēlas būt daļa no šiem panākumiem.
Galu galā, ja viņi izvērtētu šī kara izredzes savādāk, vai viņi būtu sākuši nākt klajā ar šādiem paziņojumiem?
Vēršu jūsu uzmanību, ka pat tie Krievijas nosacītie “sabiedrotie”, kas tai joprojām ir, pat tie cenšas kaut kā distancēties no tā un nesasmērēties ar to. Un, ja viņi ar to groza kādus slepenus gešeftus, viņi vienmēr karsti to noliedz.
Piebilstot šim, ka visi Rietumi ir vienoti apņēmībā sakaut Krieviju šajā karā, tad rodas iespaids, ka pasaulē ir tikai viena valsts, kas uzskata, ka Krievijai ir iespēja izbēgt no sakāves – tā ir pati Krievija. Un kaut kas man saka, ka šī pārliecība nav vairāk par parasto ierēdņu optimismu, ko samocīti demonstrē deputāti un propagandisti.
Kaut kāda iemesla dēļ es vairāk ticu Mossad analītiskajiem pakalpojumiem, nevis Vladimira Solovjeva, Dmitrija Medvedeva, vai kāda cita, piedod Dievs, deputāta Žuravļeva ieskatam. Starp citu, bēdīgi slavenā Jakova Kedmi (tieši saistīta ar Mossad Israel) uzvedība vienā no pēdējiem Solovjeva raidījumiem tikai apstiprina manus vārdus. Kā rakstos sacīts: kam ausis, tas lai sadzird.
Nu ja visi tic, ka Ukraina uzvarēs, tad kāpēc mums jādomā savādāk? Galu galā, ”mūsu lieta ir pareiza,. ienaidnieks tiks satriekts. Uzvara būs mūsu”.
Slava Ukrainai!
