Tas nozīmē, ka cilvēku palaiž, lai jūs virzītos tālāk.
Aizejot no vecās dzīves programmas, vienlaikus atklājas jaunas iespējas. Katru reizi, kad cilvēks izjūt galējo sāpju robežu, viņam atklājas arī maksimālā svētība.
Izejot cauri fiziskām ciešanām, atveras astrālais kanāls, savukārt – cauri emocionālām sāpēm – atveras garīgais kanāls.
Garīga vilšanās atver garīgu izeju, attiecīgi garīga vilšanās ved uz smalkākām pasaulēm, un tā bezgalīgi.
Daudzi ļoti bieži un uz ilgu laiku iestrēgst kādā situācijā, tēlā, un tikai caur sāpēm un ciešanām var viņu uzmanību fokusēt uz plašāku dzīves objektivitāti.
Neciest nav iespējams – tas ir ielikts cilvēkā no Dieva, lai dvēsele attīstītos.
Katru reizi, kad cilvēka dvēseli grib celt, atveras viņa iekšējā būtība un viņš kaut ko zaudē…
Bet kāpēc? Tāda ir norise, izvēloties starp pagājušo un nākotni.
Bailes pazaudēt to ērto, ierasto, pazīstamo… jo taču ir jāizvēlas: Bailes vai Mīlestība. Ja cilvēks neuzticas Dievam, viņš sāk spēlēt spēlītes pats ar sevi.
Stratēģisku uzdevumu izstrāde, nesaskaņojot to ar Radītāja programmu, noved pie vilšanās par dzīves jēgu. Cilvēks sapņo kontrolēt katru dienu, minūti un… atkal sāk ciest, kad brūk viņa plāni. Viņam it kā liek ņemt audeklu un krāsas, un zīmēt dzīvi citādāk.
Atkal bailes… saspringums… Lūk, kāpēc nav iespējams neizjust sāpes, kamēr ir piesaistes, ir nosacījumi, bet nav uzticēšanās Augstāku spēku vadībai.
Tāpēc nodevība ir eksāmens jūsu augstākajam “Es”. Jūs nodod – tātad jūs nodod Dieva rokās. Un te jau nenākas izvēlēties, kur iet: Bailēm jādod vieta Mīlestībai un Pieņemšanai.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
