Šogad UNESCO nedēļā no 10. līdz 16. oktobrim tiks atzīmēta 25. gadadiena kopš Latvija pievienojās Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijai (UNESCO). Svētku nedēļā rīkoto pasākumu mērķis ir atgādināt un vērst uzmanību uz unikālām un saglabājamām vērtībām gan nacionālā mērogā, gan pasaulē.
Talsu novada muzejs šoreiz atvērs savu “Mantojuma skapi”, piemiņas izstādē izliekot glabātās Talsos dzīvojušā rakstnieka Kārļa Zariņa (1889 -1978) personīgās lietas un jaunieguvumu – literatūrzinātnieces Anitas Rožkalnes dāvinājumu – rakstnieka arhīvu.
12. oktobrī plkst. 17.30 ikviens laipni acināts uz tikšanos ar jaunās grāmatas “Kārļa Zariņa burvju aplis” autori – Anitu Rožkalni.
Literatūrzinātniece Anita Rožkalne raksta: “Viens no 20. gadsimta pirmās puses ievērojamākajiem latviešu rakstniekiem, prozas, lugu un kritikas rakstu autors Kārlis Zariņš (1889–1978) ir licis minēt mīklas ne tikai viņa dzīves, bet arī daiļrades pētniekiem. Galvenais iemesls ir tas, ka K. Zariņš ir bijis mazrunīgs par savu biogrāfiju un tikpat lakonisks, kad izvaicāts par viņa prozas darbu prototipiem. Vienīgi par bērnības gadiem, kas sākās Liepājā, viņš pats ir uzrakstījis autobiogrāfisku darbu „Jāņa Zaļuma dzīves stāsts”. Laikabiedri gan ir zinājuši vai nojautuši kādas viņa dzīves un darbu sakarības, bet viņu izteikumi ir allaž bijuši tikai hipotēzes, kuras pats rakstnieks ne tikai nav publiski apstiprinājis, bet dažkārt ir pat noliedzis, aizbildinoties ar gluži pareizo teorētisko nostādni, ka jebkurš literārs tēls ir rakstnieka novērojumu sintēze, nevis kāda viena cilvēka literārs portrets.
Zariņa biogrāfija, līdzīgi daudzu latviešu dzīves stāstam, ir iekļāvusies 20. gadsimta vēsturiskajās kolīzijās, kurās rakstnieks ir bijis vairāk vai mazāk aktīvs līdzdalībnieks. Pētot arhīvu materiālus, vēsturnieku atzinumus, rakstnieka korespondenci un dienasgrāmatas, soli pa solim atšķetinot rakstnieka biogrāfijas līkločus un sastatot tos ar viņa darbos rodamajiem vēsturiskajiem faktiem, grāmatā mēģināts rekonstruēt gan biogrāfisko notikumu, gan literāro ietekmju gaitu. Cilvēciski sarežģīto vēsturisko apstākļu ietekme ir bijusi izšķiroša gan rakstnieka noslēgtā rakstura, gan daiļrades savdabības izveidē. Monogrāfijas nosaukums „Kārļa Zariņa burvju aplis” sasaucas ar rakstnieka prozas krājuma „Burvja aplī” (1936) nosaukumu, tiecoties atrast tos vēsturiskos un psiholoģiskos aspektus K. Zariņa dzīvē, kas viņu ieslēguši klusēšanas un dažkārt arī ārējas pasivitātes aplī. Vienlaikus tiek meklēts arī tas, kas viņa daiļradē, saskarsmē ar draugiem un vienā dzīves posmā – nacistiskās okupācijas laikā vadot laikraksta „Tēvija” literatūras nodaļu – arī sabiedriskajā dzīvē ļāvis viņam būt aktīvam notikumu virzītājam.
Minējumu un neatbildētu jautājumu avots gadiem ilgi bijusi arī K. Zariņa aiziešana no literārās dzīves pēc Otrā pasaules kara, kad viņš neizbrauca uz Rietumiem, bet palika Latvijā un vairs nepublicējās līdz pat 1969. gadam, kad Latvijā tika atkārtoti publicēta viņa novele „Piemini nāvi, Heidenkranc!”. Ārzemju latviešu presē 1945. gadā parādījās šķietami ticama ziņa par viņa nošaušanu Talsu čekā, kam dažu gadu garumā pievienojās vairāki nekrologi un piemiņas raksti. Tad noskaidrojās, ka Kārlis Zariņš ir dzīvs, vienkārši vairs nedarbojas literatūrā. Arī tā bija tikai daļēja patiesība. 1944. gada rudenī kopā ar ģimeni pārcēlies uz Talsiem pie sievas radiem, Kārlis Zariņš strādāja vietējā ceļu remonta un būves iecirknī par strādnieku, bet nekad nepārstāja būt rakstnieks. Viņš rakstīja dienasgrāmatu, pārstrādāja agrāk izdotus darbus un rakstīja jaunus, taču viņu joprojām pazina gandrīz vai vienīgi kā vēsturiskā romāna „Kaugurieši” autoru. Tikai pēc rakstnieka nāves, jau atmodas laikā un vēlāk, viņa darbi nonāca līdz lasītājiem. Nu – arī grāmata par viņa paša dzīves gājumu ar vairāk nekā simts krāsainām un melnbaltām ilustrācijām. “
