ASV eksperti turpina apspriest Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes ASV rezultātus
“Putina agresijas apturēšana Eiropā: tas ir ne tikai amerikāņu interesēs, bet arī saskaņā ar Amerikas pamatvērtībām,” sacīja Stīvens Bīgans (Stephen Biegun), ASV valsts sekretāra vietnieks 2019.-2021. gadā Donalda Trampa administrācijā – Atlantijas padomes (Atlantic Council) ekspertu diskusijas dalībnieks.
Bīgana formulējums attiecas uz ilgstošām debatēm par Amerikas ārpolitiku: kam vajadzētu būt tās pamatā? Pragmatismam? Un tad tam vienkārši jāatbilst ASV interesēm. Vai lojalitāte brīvības un demokrātijas principiem? Tad tai jābalstās uz tradicionālajām amerikāņu vērtībām, vajadzības gadījumā upurējot pragmatismu. Paturot prātā politiķu strīdus par nopietnu tēriņu lietderību militārajai un ekonomiskajai palīdzībai Ukrainai, Stīvens Bīgans iebilst, ka šajā gadījumā nav pretrunu.
“Putins ir iebrucis mierīgas un demokrātiskas kaimiņvalsts teritorijā,” saka Bīgans. “Un amerikāņu tautai nav raksturīgi palikt vienaldzīgiem.” Eksperts atzīmē prezidenta Zelenska “apbrīnojamo drosmi”, “sākot savu ceļojumu, saskaroties ar militārām briesmām”. Ceļojums uz Rietumiem, pēc Bīgana domām, demonstrē gan “Ukrainas līdera raksturu”, gan Ukrainas apņemšanos ievērot Rietumu demokrātiskās vērtības.
Tajā pašā laikā atbalsts Ukrainai, pēc eksperta domām, atbilst pragmatiskām amerikāņu interesēm: “Prezidents Zelenskis pareizi raksturoja mūsu atbalstu nevis kā labdarību, bet gan kā ASV ieguldījumu drošībā. Tas ir mūsu ieguldījums mūsu pašu brīvībā un mierā. Par to runāja arī senators Mičs Makonels, skaidri norādot, ka palīdzība, ko ASV sniedz Ukrainai, nav altruisma izpausme.
“Mēs varam pilnīgi droši teikt,” turpina Bīgans, “ka Putins virza savu gājienu uz Rietumiem kā tādu, lai mainītu Eiropas drošības arhitektūru, pakārtojot to savai sistēmai. Viņš vēlētos redzēt Rietumus kā neiecietīgus, korumpētus, nelabojami korumpētus kā viņa paša diktatorisko režīmu. Un, ja mēs neapturēsim Putinu Ukrainā, viņš virzīsies tālāk Eiropā, kā arī citos reģionos, kur ir pārstāvētas amerikāņu intereses.
Saskaņā ar atvaļināto ģenerāli Filipu Brīdlovu, ASV un NATO spēku Eiropā augstāko komandieri 2013.-2016.gadā, prezidenta Zelenska vizīte ASV pierādīja, ka ziemas stagnācija karadarbībā, atelpa, kas dos Krievijas bruņotajiem spēkiem iespēju pārgrupēties jaunai ofensīvai – nebūs.
Dažas dienas pirms Ukrainas prezidenta vizītes Vašingtonā Putins apmeklēja Minsku. Runājot par Baltkrievijas iekļūšanas karā draudiem, Brīdlovs bija skeptisks: “Lai mainītu dienaskārtību, Putins izmisīgi cenšas radīt Rietumos bailes, ka tiks atvērta otrā fronte. Maskava izmisīgi cenšas pārliecināt Zelenski un pasauli, ka jauna ofensīva no ziemeļiem būs postoša. Un, lai gan mums zināmā mērā ir jāņem vērā draudi, vispirms jāsaprot, ka Putina visefektīvākais ierocis ir bailes. Viņš patiešām iebiedēja daļu Rietumu. Un mums vajadzētu domāt par to, kā izkļūt no šīs baiļu ierobežošanas ēnas un ļaut Ukrainai uzvarēt karā. Šīs valsts drosmīgie cilvēki ir pelnījuši mūsu atbalstu.
“Sliktākais veids, kā cīnīties ar iebrukumu, ir mēģināt kaut ko darīt, kad tas jau ir jūsu priekšā un virs jums. Mums ir jānovērš ienaidnieks ārpus Ukrainas. Lai to izdarītu, ir jādod iespēja veikt triecienu pa piegādes līnijām, ienaidnieka karaspēka pārvietošanās ceļiem – pat pirms to izvietošanas kaujas formējumos. Un es domāju, ka ASV un NATO ir atbildīgas par šo smago politisko lēmumu pieņemšanu, piešķirot Ukrainai uzbrukuma spēju veikt šādus triecienus pat pirms Krievijas karavānas iebruks Ukrainā,” norāda Brīdlovs.
Stīvens Hedlijs, ASV nacionālās drošības padomnieks (US national security advisor) 2005.-2009.gadā, Atlantijas padomes Starptautiskās konsultatīvās padomes priekšsēdētājs, arī uzskata jaunu uzbrukumu Kijivai par ļoti iespējamu, īpaši ņemot vērā nesen izziņoto pusotrkārtējo Krievijas armijas palielināšanu. Pēc Hedlija domām, Rietumiem jau iepriekš jāpalīdz Ukrainai organizēt aizsardzību, jo riski ir lieli. Kijivas krišanas draudu gadījumā, ASV būs grūtas izvēles priekšā: ļaut Krievijai uzvarēt vai tieši piedalīties karadarbībā. Un, ja izvēle sliecas par labu pēdējam scenārijam, vai tā tiks veikta kopīgi ar sabiedrotajiem? Kā NATO reaģēs? Eiropa? Īpaši ņemot vērā tādu valstu stāvokli, kā Ungārija? Vai varēs paļauties uz ANO rezolūcijām, ņemot vērā, ka Krievijai joprojām ir veto tiesības Drošības padomē? Pēc Stīvena Hedlija domām, modernu ieroču piegāde Ukrainai pietiekamā daudzumā, lai atvairītu jaunu Krievijas agresijas vilni, var novērst tik akūtu scenāriju: “Mūsu interesēs ir darīt visu iespējamo tagad, lai dotu ukraiņiem to, kas viņiem nepieciešams, lai spētu gūt virsroku jebkura iebrukuma gadījumā. Jo, ja mēs to nedarīsim, un Maskavas ofensīva izdosies, tā nostādīs administrāciju ļoti grūtas izvēles priekšā.
Tai pašai pieejai piekrīt arī Ukrainas Augstākās Radas deputāte Kira Rudika : “Pagrieziena punkts un uzvara notiks nevis tad, kad mēs uzvarēsim kaujas laukā, bet gan tad, kad mūsu sabiedrotie attālināsies no šīs “reaktīvās paradigmas”, kad viņi tikai atbild uz to, ko dara Putins, un pārejiet uz “aktīvo paradigmu”, kas nozīmē agresora turpmākās darbības paredzēšanu.
Stīvens Bīgans piekrīt: “Mums ir jārīkojas tagad, lai ukraiņi spētu atvairīt Krievijas iebrukumu no ziemeļiem. Lielāks, labāks, ātrāks, ar lielāku darbības rādiusu – šīs četras īpašības ir saistītas ar prezidenta Zelenska vēlmēm piegādātajiem ieročiem. Mums ir iepriekš jāplāno šīs piegādes un jāpalielina aizsardzības ražošana šeit, ASV, lai mēs varētu paveikt darbu paredzamā laika posmā. Jā, par mērķiem Krievijas iekšienē būs atsevišķa diskusija starp ASV un Ukrainu. Taču ASV vismaz ir jāapstiprina un jāatbalsta Ukrainas triecieni pret militāriem objektiem Baltkrievijā, ja Baltkrievija atkal atļaus izmantot savu teritoriju vai infrastruktūru kā daļu no jaunas ofensīvas no tās teritorijas vai dos triecienu Ukrainai.
“Es atzinīgi vērtēju Baidena administrācijas rīcību,” secināja Bīgans. – Viņi rīkojās pareizi gandrīz katrā solī, lai gan par pussoli lēnāk. Un tagad ir laiks uzņemt tempu un tikt priekšā krieviem.
Diskusijas dalībnieki Atlantijas padomē koncentrējās uz Ukrainas atbalsta divpartiju komponenti Kongresā. Džons Herbsts, Atlantijas padomes Eirāzijas centra direktors, ASV vēstnieks Ukrainā 2003.-2006.gadā, kurš vadīja ekspertu diskusiju, uzdeva Stīvenam Bīganam tiešu jautājumu: “Jūs jau ilgu laiku esat bijis republikānis un strādājis. Donalda Trampa administrācijā. Tagad mēs redzam pieaugošu pretestību no labējo populistu puses Republikāņu partijā pret aktīvo ASV pretestību Maskavas agresīvajai politikai Ukrainā. Vai turpmākā iekšpolitisko notikumu attīstība var novest pie tā, ka palīdzība Ukrainai tiks samazināta, kad republikāņi nākamajā sesijā iegūs vairākumu Pārstāvju palātā?
“Es pievienojos Republikāņu partijai 1979. gadā,” saka Stīvens Bīgans, “laikā, kad tika izvirzīts manas dzīves iedvesmojošākais līderis, prezidents Ronalds Reigans. Reigans noteica republikāņu ārpolitikas toni, un pēdējās divās republikāņu administrācijās esmu lepni kalpojis viņa principiem. Tā ir pasaule, kuru aizsargā spēks un brīvības atbalsts tur, kur tā ir apdraudēta. Jā, Republikāņu partijā ir neliela, bet trokšņaina frakcija, kas ir pretrunā šiem principiem. Ronalds Reigans apgrieztos savā kapā… Republikāņu partija atbalsta Ukrainu senatora Miča Makonela vadībā, tādus līderus kā senators Džims Rišs un kongresmenis Maikls Makols. Mums nav ko baidīties no republikāņu kontrolēta kongresa nākamajos gados.”
Bīgans minēja piemērus: “Kongress gatavojas balsot, lai apstiprinātu palīdzību Ukrainai 47 miljardu dolāru apmērā. Prezidenta pieprasījums bija 34 miljardi. Tātad Kongress ir pievienojis gandrīz 20%, lai sniegtu tāda veida atbalstu, par kuru mēs šodien spriedām. Un tas tiks savienots ar aizsardzības budžetu. 858 miljardi ASV dolāru ir tā 10% pieaugums un par 45 miljardiem dolāru vairāk nekā prezidenta pieprasītā summa.
Finansiālajam aspektam Filips Brīdlovs pievieno strukturālo. “Mums ir jādod Ukrainai nepieciešamie līdzekļi dziļam triecienam pret ienaidnieku,” uzskata ģenerālis, “jo ienaidnieks joprojām bauda iespēju sist pa visu Ukrainu no gandrīz trīssimt grādu sektora, ja rēķina Baltkrievijas gaisa telpu. Rietumi ir ierobežojuši Kijivas spēju atbildēt, tādējādi atbalstot drošu patvērumu Krievijai. Šis nav karš, kurā es vēlētos iesaistīties kā komandieris… Mums ar saviem sabiedrotajiem jāstrādā pie politikas, kas ļaus Ukrainai darīt ar Krieviju to pašu, ko Krievija ir darījusi ar Ukrainu gandrīz gadu.
Stīvens Hedlijs izvērš šo domu saistībā ar sarunu un pretuzbrukumu problēmu dienvidos: “Problēma ar pagaidu pamieru ir tāda, ka tas faktiski ļaus Krievijai turpināt brīvi sēdēt okupētajā teritorijā, pārbruņot savus spēkus un atsākt darbību iebrukumam jebkurā izvēlētā laikā. Problēma ir tā, ka Putins ir pasludinājis okupētās teritorijas par neapspriežamu Krievijas daļu, kas ir sākumpunkts, kas prezidentam Zelenskim padara sarunas gandrīz neiespējamas. Ja Ukrainai tiktu dotas militārās spējas uzsākt pretuzbrukumu Donbasā un tas apdraudētu sauszemes līniju starp Krieviju un Krimu, tad situācija sāktu mainīties un liktu Putinam raudzīties uz sarunām reālāk.
Rezumējot, Stīvens Hedlijs pievienojas The Wall Street Journal apskatnieka Rasela Mīda viedoklim: “Karam jābeidzas ātri. Karam ir jābeidzas patiesā mierā: kaujas nedrīkst vienkārši norimt, lai vēlāk atsāktos. Tas, kā beidzas karš, nedrīkst radīt pamatu nākamajam. Karam jābeidzas tā, lai kļūtu skaidrs, ka Krievijas agresija nepaliks nesodīta. Un sarunu problēma ir tā, ka tām ir jēga tikai tad, ja tās sasniedz visus šos mērķus.
