Nelaimīgi izbeidzoties jau otrajām nopietnajām attiecībām, mans draugs sāk nonākt pie jauna slēdziena – ne ar ko dzīvē nevar rēķināties uz simts procentiem.
Kā šķita viņam pašam, attiecības bija vienkārši nevainojamas, viss bija brīnišķīgi, līdz vienā mirklī – viņa aiziet. Jau otrās attiecības, kuras sagādā lielas sāpes un pārdzīvojumus.
Nekam neesot jēgas
Šai lūzuma mirklī viņš gandrīz jau nolēmis atzīt to, ka dzīvē ne ar ko nevar rēķināties, nekam nevar piešķirt lielu nozīmīgumu utt. Tai mirklī man prātā atgaisa kāda atziņa, ko senāk centās man iegalvot kāds tuvs cilvēks. Dzīve mums māca ne pie kā nepieķerties, nepieķerties pie komforta, pie cilvēkiem, nepalikt ne no kā atkarīgiem. Neesmu vēl gluži pārliecināts, vai tiešām tā arī ir, bet katrā ziņā tas ir kārtējais veids, kā dzīvot un justies laimīgākam ik dienas. Justies laimīgākam, mazāku nozīmi piešķirot laicīgām vērtībām, mazāk pieķeroties ērtajam un “foršajam”. Tai pašā laikā mēs visu mūžu tieši tiecamies uz ērtībām un komfortu. Ne velti arī es raujos pa galvu pa kaklu, lai pēc desmit gadiem varētu atslābt un baudīt panāktā augļus, lai arī nav jau galvojuma, ka no sprinta ir tik viegli apstāties un pateikt “pietiek”.
Bet atgriežoties pie augstākminētās problēmas, nonācu pie secinājuma, ka šādi notikumi kā “jau kurās nelaimīgi beigušās attiecības” patiesi mudina izvēlēties dzīves turpmāko modeli – censties nepieķerties otram cilvēkam, neko neplānot un nebūvēt nākotnes plānus. Šķietami tā būtu ērtāk, tai pašā laikā – kas notiks, ja mēs it visā izvēlēsimies šādu stratēģiju:
Nav jēgas censties ko dzīvē panākt, jo tāpat tas viss var sabrukt
1. Nav jēgas attīstīt karjeru, jo vienā mirklī, piemēram, manu vārdu kāds var apmelnot, vai es varu globāli nokļūdīties, samaitājot visu agrāk būvēto.
2. Nav jēgas būvēt māju, jo var notikt ugunsgrēks.
3. Nav jēgas uzsākt nopietnas attiecības, jo tās agri vai vēlu saies grīstē. Ir jēga tikai gadījuma attiecībām, jo tās nesāp. Ne bez tā – labāk vairāk par vienu reizi ne ar vienu negulēt, ja nu sanāks iemīlēties. Lai gan – tas var notikt arī pirmajā reizē. Tātad – labāk attiecības un seksu vispār nevajag. Cik žēl, ka nesanāca piedzimt frigidam.
4. Nav jēgas darīt neko, jo varbūt rīt man pārbrauks pāri tramvajs. Kaut ko vēl varētu darīt tajā gadījumā, ja es dzīvotu bumbu patvertnē. Bet tad es atkal maz ko varētu darīt, būtu ierobežots savā darbībā.
Šādi pamuļķojoties, redzam, kādi paradoksi rodas, izvēloties kaut ko nedarīt, jo ir sāpējis, vai arī, jo ne ar ko nevar rēķināties. Jā, protams, vienmēr ir tā, ka dzīvē jebkas var notikt, bet ja mēs trīcēsim paranojā no ikkatra krūma iečabēšanās, vai arī iedomājoties, ka tas krūms aiz kāda stūra varētu būt, zūd jēga dzīvei kā tādai.
Baudām katru mirkli
Ir taisnība, ka mēs nevaram zināt, kas rīt notiks, kas mūs piemeklēs, bet tieši tāda iemesla pēc varam izvēlēties baudīt katru dienu un būt vērīgiem. Drīzāk, tā vietā, lai atteiktos no centības ko mēģināt vēl un vēl, jābūt vērīgam un jācenšas apzināt, kādus apstākļus neesi ņēmis vērā. Kā piemēram – vēl vakar tu grasījies viņai dāvināt saderināšanas gredzenu, jo pašam viss likās tik feini, bet jau šodien viņa bez acīmredzama iemesla pasaka – “es aizeju”. Kādēļ? Protams, ir cilvēki “problēmas”, kas vienmēr atradīs iespēju sajusties slikti attiecībās, jo patiesībā viņiem ir diskomforts pašiem ar sevi. Starp citu, tas ir ērts, bet ne konstruktīvs veids – mierināt sevi, nosodot otru, ka problēmas ir viņā. Bet citā gadījumā – vai esi bijis pietiekami vērīgs attiecībās, ka neesi redzējis, ka otram ir slikti? Tādā gadījumā, iespējams, ir nevis jāizvēlas atteikties no nopietnām attiecībām vispār, bet gan jāpārdomā sava problēma tajās.
Kā jau minēts senākos rakstos, veselīga dzīves filosofija ir uzskatīt katru notikumu par skolu. Katrs notikums mums māca saprast ko. Bet ir kāda nianse – mēs varam interpretēt mācību daudzos veidos, bezmaz, kā vēlamies. Tāpat kā vēlas interpretēt draugs šo situāciju – ja pieņem, ka dzīve ko māca, tad viņam tā mācot nepieķerties cilvēkiem, jo, kā liekas, ka viss ir super, tā viss beidzas. Bet – pirmkārt jau, šī mācība būtu bezjēdzīga, jo tā mācītu atteikties no cilvēcei iešūtā bioloģiskā vairošanās mehānisma.
Ne bez tā, ka tā mācītu mūs palikt nejūtīgākiem, kā robotiem. Tātad – atkrīt iespēja, ka liktenis daudziem māca atteikties no jūtām. Skatām citu iespēju – varbūt tas māca mums būt vērīgākiem pret otru? Varbūt tas māca mums mācīties saprast otru, izjust to pa īstam attiecībās, nevis tikai izmantot kā ērtu mēbeli, ar ko kopā ir labi? Tas ir viens no simts iespējamiem variantiem un ir ļoti loģisks salīdzinoši ar iepriekšējo, kas mums mācītu kā reiz pretējo – palikt nejūtīgiem un atteikties no attiecībām, sirsnīgas, cilvēcīgas ģimenes utt. Kā redzams, šādas dzīves skolas var tulkot visdažādākajos veidos, tikai nevajag aizmirst, ka visa pamatā ir loģika. Tieši tādēļ visapkārt mums ir cilvēki, ar ko runāties, kam skaidrot savus uzskatus un izpratni, gaidot pretī to pašu. Ne vienmēr mēs vieni esam spējīgi pamanīt kādas nianses. Bet dzīves mācības nevajadzētu pieņemt kā ko nežēlīgu un drakonisku, kas mūs grib padarīt par pasaules cietējiem. Kā jau daudzi sapratuši, pasaule ir likumsakarīga un loģiska, nekas nenotiek tāpat. Bet, protams, vajag atšķirt notikumus, kurus varam un kurus nevaram mainīt. Notiek dzīvē lielas nelaimes, bet no tām neizbēgt – arī tās ko māca, kaut to, lai mēs neiekonservētos monotonā labklājībā un nepaliktu atkarīgi no apkārtējā kā zīdaiņi no mātes krūts.
Dzīve mums sniedz mācību
Šā raksta rezumē ir tāds, ka dzīve mums sniedz mācības, bet tās nebūt nav drakoniskas un nežēlīgi neloģiskas, bet gan pamatotas. Esam pavirši? Dzīve mums to met sejā. Esam nepamatoti nežēlīgi? Arī tam dzīve atradīs veidu, kā atspēlēt. Esam vienmēr labiņi, arī tad, kad jūtamies slikti, spēlējam teātri? Dzīve var atspēlēt arī to, padarot garlaikotus cilvēkus ap tevi un aizejot. Esam mūžīgie cietēji un nelaimīgie? Tieši tāpat.
No visa dzīvē var atrast kādas mācības, tikai reizēm mēs neesam spējīgi mirklī paši tās redzēt, tad var palīdzēt kāds cits, kam netraucē emocijas. Mēs paši valdām savu dzīvi, izvēlamies, kā reaģēt uz notikumiem. Tad kādēļ izvēlēties sevi padarīt par cietēju? Tik tādēļ, ka var sāpēt vēl un vēl? Tad labāk laicīgi atrast bumbu patvertni un pavadīt tajā visu atlikušo dzīvi, priecājoties par to, ka nenotiek vispār nekas. Vai vērts? Izvēle ir katra paša rokās.
Šis raksts ir veltīts šaurai tēmai, bet tas pielīdzināms lielai daļai dzīves situāciju. Saredzēt mācības un neizvēlēties muļķīgus un nežēlīgus dzīves modeļus priekš sevis.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!
