Divas vēsturiskas tēmas ļoti interesē Putinu, un tām ir praktiska nozīme: Ukraina un Otrā pasaules kara uzliesmojums. Tomēr viņa zināšanas šajā jomā bija primitīvas un kļūdainas. Šādu viedokli pauž Krievijas vēsturnieks un publicists, vēstures zinātņu doktors Valerijs Solovejs.
Pēc intereses līmeņa par vēsturi un vēlmes par to runāt publiski, Vladimiru Putinu var salīdzināt tikai ar Josifu Staļinu. Šī līdzība nav nejauša: Staļins bija patiesais padomju impērijas radītājs, Putins cenšas to atdzīvināt vienā vai otrā veidā. Šiem valdniekiem nepieciešams vēsturisks stāstījums, lai pamatotu savas ģeopolitiskās prasības un sabiedrības politiskajai socializācijai — tās “audzināšanai” patriotisma garā.
Putina uzskati par PSRS un Krievijas vēsturi ir izauguši no Staļina mēteļa un ir piesātināti ar profesionālu specdienestu paranoju.
PSRS sabrukumu VDK korporācija uzskata par Rietumu apzinātas graujošas ietekmes rezultātu, kas padomju vadībā varēja izmantot “nodevējus un mīkstos”. Tāpēc Putina lolotais plāns atjaunot Krievijas ģeopolitisko varu un ietekmi ir mēģinājums apspēlēt Vēsturi, atriebties Rietumiem. Šeit ir arī personiska aizvainojums: Putina 2000. gados izteiktie priekšlikumi Krievijai pievienoties NATO tika nepieklājīgi noraidīti.
Arī Krievijas prezidenta apsēstība ar Ukrainu nav bez personiskas dimensijas, taču Krievijas stratēģiskās kultūras un Krievijas elites kultūras antropoloģijas ietekme šajā gadījumā ir vissvarīgākā. Tradicionālajā Krievijas stratēģiskajā kultūrā, sākot ar 17. gadsimta otro pusi, Ukraina tika uztverta kā galvenā teritorija, kas padarīja Krieviju par impēriju un nodrošināja ceļu uz Eiropu. Bez Ukrainas Krievija ģeopolitiskā, politiskā un kultūras ziņā pārceļas uz Āziju. Ar Ukrainu tās sastāvā tā varētu pretendēt uz eiropieti.
Krievijas un Ukrainas vienotības neizbēgamības pamatojums bija jēdziens “trīsvienība” – krievi, ukraiņi un baltkrievi. Tāpēc, lai arī impēriskajā elitē bija diezgan daudz mazkrievu un baltkrievu, attieksme pret ukraiņu un baltkrievu identitāti vienmēr ir bijusi aizdomīga un noraidoša. Ukraiņi un baltkrievi tika uztverti kā zemāki krievi, ukraiņu un baltkrievu kultūras – kā provinciālas, zemnieciskas un otršķirīgas pret krievu valodu. “Vecākais brālis” nicīgi skatījās uz jaunākajiem.
Padomju VDK virsnieks Vladimirs Putins pārņēma impērisko stratēģisko kultūru, beznosacījuma Krievijas pārākuma pozīciju, un “trīsvienīgās tautas” jēdziens kļuva par viņa politisko ceļvedi. Profesionālā sazvērestības paranoja Putinam lika domāt, ka “trīsvienīgos cilvēkus” sašķēlušas intrigas no ārpuses. Tas nozīmē, ka viņa lielā personīgā misija ir atjaunot zaudēto vienotību.
Putina zināšanas un izpratne par vēsturi kopumā nepārsniedz impēriskās pieejas padomju versijas skolas kursu ar dažiem eksotiskiem ieslēgumiem no pagājušā gadsimta zinātnes.
Krievu skolā bērniem vēl nesen skaidroja, ka vienlaikus ir divi Krievijas valstiskuma veidošanās centri: ar centru Kijevā un ziemeļaustrumos. Personisku un politisku apsvērumu dēļ Putins uzsvēra Krievijas valstiskuma veidošanās ziemeļaustrumu līniju. Jo īpaši viņš apmeklēja izrakumus Staraja Ladogā, kur atrodas Rjurika 862. gadā dibinātais cietoksnis. Šo vietu sauca par “pirmo senās Krievijas galvaspilsētu”.
Reālajā vēsturē konkurencē visos aspektos uzvarēja Kijeva. Bet ne Krievijas prezidenta vēsturiskajā visumā. Pēc “speciālās militārās operācijas” sākuma Izglītības ministrija sāka faktiski dzēst Kijevas Rusas pieminēšanu no skolu mācību grāmatām. Tāpat kā Orvels: tas, kurš kontrolē tagadni, kontrolē pagātni.
Tādējādi viņš atgriezās pie aizmirstās un bezjēdzīgās normanistu un antinormāņu diskusijas. Interesanti, vai šim prezidenta izteikumam būs laiks iekļūt vēstures grāmatās?
Divas vēsturiskas tēmas ļoti interesē Putinu, un tām ir praktiskas sekas: Ukraina un Otrā pasaules kara uzliesmojums (pirmais tika minēts iepriekš). Krievijas prezidents pievērsās it kā arhīva (patiesībā jau publicētiem) dokumentiem un pat publicēja rakstu par šo tēmu.
Kāds ir šīs vēsturiskās intereses iemesls? Pēc NATO atteikuma uzņemt Krieviju, Putins bija pārliecināts par konflikta ar Rietumiem neizbēgamību, viņš daudz domāja par preventīvo triecienu un gatavojās tam. Operācija Ukrainā bija šīs idejas sākotnējā daļa. Pēc Ukrainas zibenskara tai vajadzēja izdarīt lēcienu uz Moldovu un pēc tam uzņemties Baltiju. Ar kodolšantāžas palīdzību Krievijas prezidents cerēja panākt NATO pašlikvidēšanu un diktēt Eiropai jaunus mierīgas līdzāspastāvēšanas nosacījumus.
Tādējādi ar augstu pārliecības pakāpi var apgalvot, ka Vladimira Putina vēsturiskie uzskati nav tikai svarīga viņa pasaules uzskata sastāvdaļa. Viņi kalpoja par virzītājspēku viņa pieņemtajiem galvenajiem politiskajiem lēmumiem. Krievijas prezidents centās smelties svarīgas mācības no vēstures. Taču viņa vēstures zināšanas bija vienpusīgas, primitīvas un kļūdainas. Arī pieņemtie lēmumi bija kļūdaini.
Mēģinot uzsvērt Krievijas valstiskuma autohtono izcelsmi, Putins nesen paziņoja, ka leģendārā Rjurika māte bija slāviete.
