“Latvija ir manu senču zeme, mīļa vieta man. Te var ”ieelpot vēsturi” pat no 1200 gada. Kas tad Austrālijai – 250 gadus vēl nav nosvinējusi,” teic Miķelis Strīķis, kurš pēc Austrālijā aizvadīta mūža atgriezies uz dzīvi Latvijā.
Miķeļa vecāki Latviju atstāja 1944. gadā kā bēgļi, līdz kara beigām palika Vācijā, dažus gadus vēlāk pārcēlušies uz Austrāliju. Miķelis ir dzimis 1949. gadā jau svešumā – tālajā Dienvidu kontinentā. Tomēr lielais attālums līdz dzimtenei nav liedzis runāt latviski – vecāki ar viņu runājuši tikai dzimtajā valodā. Tam bijis tīri racionāls izskaidrojums – vecāki bažījušies, ka bērns nepareizi iemācīsies angļu valodu, ar kuru pašiem nav gājis viegli. “Es sāku iet Austrālijā pamatskolā, angļu valodā zinot tikai “lūdzu” un “paldies”,” stāsta M. Strīķis.
Vecāki nu jau citā saulē – tēvs miris 1967. gadā Sidnejā, bet mamma paspējusi atgriezties Latvijā – viņas lidmašīna piezemējusies Rīgā tieši 18. novembrī 1993. gadā. Mūžībā devusies 2006. gadā un apglabāta Pļaviņās Bārukalna kapsētā. Pats Miķelis Latvijā bijis arī 1991. gadā. Un atkal jau zīmīgi – janvārī, tieši barikāžu laikā. Redzējis visu, kas notiek uz ielām, Augstākajā padomē, daudzās diskusijas un tautas vienotību savas valsts aizstāvēšanā. Jau kopš tā laika apsvēris domu par pārcelšanos uz dzīvi Latvijā.
Austrālijas advokāts Latvijas laukos
Miķelis 45 gadus pavadījis advokatūrā. 90. gados, viesojoties Latvijā, iepazinies ar šejienes advokātiem un tiesu sistēmu un tad sapratis, ka Latvijas tieslietu sistēmā nespētu strādāt.
“Esmu pavisam apmierināts ar to, ko esmu šeit atradis. Ir lietas, kas šeit man nepatīk, bet visā visumā – vēlēšanās atgriezties Austrālijā nav. Kopš pērnvasar iegādājos savu auto, esmu nobraucis jau apmēram 40 tūkstošus kilometru, apskatot Latviju. Liepājā esmu bijis, Pļaviņās daudz reizes, tur man ir īpašumi. Cēsīs, Valmierā, Saulkrastos. Kur vien vajag,” viņš stāsta.
Ja brauc no ļoti nabadzīgas valsts uz Latviju, tad varētu būt grūtības, bet braucot no diezgan pārtikušas valsts, tad dzīvot var kā ķēniņš, smej pensionētais advokāts. Viņa gadījumā nekāds pabalsts vai pensija no Latvijas nepienākas, jo viņš nekad nav strādājis Latvijā. Miķelis saņem vecuma pensiju no Austrālijas. “Austrālijā no vecuma pensijas dzīvot var, ja nav jāmaksā īre. Kad es tur biju, tad bija 800 Austrālijas dolāri katru otro nedēļu. Izmaksas Latvijā pavisam citas, ēdiens arī ļoti labs un diezgan lēts. Austrālijā pavisam citas cenas,” teic bijušais austrālietis.
Latvijai svarīgs katrs cilvēks
Kārtojot pārcelšanās lietas Miķelis arī sazinājies ar Vidzemes remigrācijas koordinatori Iju. Viņš gan atzīst, ka koordinators lielākoties var palīdzēt tikai ar informāciju, kā rīkoties un kur vērsties – par finansiālo pusi un darba vietas atrašanu ir jārūpējas pašam, valsts cilvēka vietā neko nemaksās. “Šādi koordinatori noteikti ir vajadzīgi, īpaši tiem, kuri vēlas Latvijā uzsākt savu biznesu. Latvijai ir svarīgs katrs cilvēks, tādēļ dažas lietas remigrācijas procesā būtu pārdomājamas. Piemēram, ceļa naudas vai pārvākšanas izdevumu segšana. Svarīgi palīdzēt cilvēkiem atrast dzīvesvietu un darbu, ja viņi ir darbspējas vecumā. Bet arī tādiem manos gados, kas ar savām zināšanām atgriežas vai ierodas – dot viņiem iespējas kaut kur pielietot šīs zināšanas,” savu viedokli pauž M. Strīķis.
Viņš arī atzīst, ka noteikti būtu pārcēlies uz Latviju agrāk, taču nav varējis atrast sev piemērotu darbu – spilgtākie piemēri bijuši 2007. gada beigās un 2014. gada sākumā. Iemesls tam – daudzās darba vietās joprojām pieprasa krievu valodas zināšanas. Tādu viņam nav – viņš pārvalda latviešu un angļu valodu. “Vēl arvien sludina, ka ir nepieciešama krievu valoda. Man nav izprotams kādēļ, ja valsts valoda ir latviešu valoda.”
Kur ir ziema?
Latvijā “daba ir pavisam citāda”, bet katrā zemē jau esot savas īpatnības un patīkamās lietas. Tomēr viena lieta viņu pārsteigusi – ziema bez sniega! “Visādus darbus biju cerējis darīt, bet kur tā ziema ir, kur viņa bija?” joko Miķelis. Viņš arī joprojām seko ziņām par Austrālijā notiekošo, jo tur dzīvo Miķeļa divi bērni un pieci mazbērni. “Bet Latvija kā ciemiņš es nemaz nejūtos, izņemot, ka neesmu īstais iedzimtais.”
Informāciju sagatavoja:
Kaiva Anna Upleja,
Vidzemes plānošanas reģiona pārstāve
