Vitālijs Aizbalts, bijušais Daugavpils rajona padomes izpilddirektors
Šī gada augustā Latgali skāra dabas stihija – netipiski spēcīgas lietavas, applūda lauki un tika bojāti ceļi un citas inženierkomunikācijas. Pēc zināmas pauzes un šaubīšanās, Latgales pašvaldību un zemnieku, kā arī Krīzes vadības padomes mudināta, valdība tomēr izsludināja ārkārtas situāciju 27 novados līdz novembra beigām. Kā tas bieži mēdz notikt, kritiskā situācija atsedza daudzas sasāpējušas un gadiem nerisinātas problēmas.
Dažu dienu laikā – vairāku mēnešu nokrišņu norma
Daudzās Daugavas baseina upēs bija būtiski paaugstinājies ūdens līmenis (Pededzē pie Litenes 25. augustā – pat par 271 cm, Dubnā – līdz 169 cm), tomēr upes ar ūdens novadīšanu tika galā diezgan labi – applūda palienes, bet apdzīvotās vietas pali nesasniedza. Toties piemirkusī zeme vairs nespēja uzsūkt pārmērīgo slapjumu – pāri ceļiem daudzviet ūdens gāzās kā Ventas rumbā, bet lauki un ganības vēl nedēļām ilgi atgādināja ezerus. Kā nu ne – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra publicētajā informācijā minēts, ka dažu dienu laikā pār Latgali izlijusi vairāku mēnešu norma, piemēram, “Rēzeknes novērojumu stacijā pusotras diennakts laikā no plkst. 10:00 23. augustā līdz plkst. 18:00 24. augustā nolija 158,9 mm (jeb litri/m2) – tā ir 1/4 daļa no visas gada normas. Rēzeknē nekad agrāk tik intensīvs lietus nav lijis” (avots – www.meteo.lv, 25.08.2017.).
Spiesti atzīt meliorācijas sistēmas nepilnības
Tāpēc arī visaugstākajos valdības līmeņos beidzot nācis atzīt to, par ko pašvaldības, zemnieki un, protams, hidrotehnisko būvju speciālisti runājuši jau sen: meliorācijas sistēmas gadu desmitus ir pamestas novārtā un īsti nedarbojas – aizsērējušas, aizaugušas un novecojušas. Izrādās, ka trūkst arī speciālistu – melioratoru, netiek atjaunoti standarti, tādēļ pat jaunās ūdens caurtekas un meliorācijas sistēmas ne vienmēr projektētas pareizi un spēj novadīt nokrišņus. Ar interesi izlasīju laikrakstā “Latgales laiks” publicēto rakstu “Pludojam nevis nokrišņu, bet aizaugušu grāvju dēļ”, kurā intervēti Latvijas Hidromelioratīvo būvnieku asociācijas pārstāve Angelika Bondare un hidrotehnisko būvju inženieris, pretplūdu aizsardzības speciālists Guntis Zilberts. Rakstā minētie fakti liek saprast, ka ātrus uzlabojumus gaidīt nevaram – speciālistu vidējais vecums esot apmēram 70 gadi, nozarē gadiem nav atjaunoti standarti vai veikti pētījumi, tādēļ būvnormatīvi vairs neatbilst klimata pārmaiņām un ūdens novadīšanas vajadzībām. Valsts SIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” apkopotie dati liecina, ka no visām valsts nozīmes ūdensnotekām šobrīd tiek uzturēta tikai aptuveni viena desmitā daļa. Pēdējos gados, piesaistot Eiropas Savienības finansējumu, gan ir uzsākta gan notekgrāvju, gan upju un aizsargdambju sakārtošana, šobrīd Austrumlatvijā dažādās stadijās darbs norit pie turpat vai 40 projektiem valsts nozīmes ūdensnoteku sakārtošanai (http://www.zmni.lv/eiropas-projektu-karte/).
Savu saimniecību var sakārtot, bet kā ar koplietošanas sistēmām?
Kas notiek ar koplietošanas meliorācijas sistēmām, kā arī pašu zemes īpašnieku rīcībā esošajām noteku sistēmām, atliek tikai minēt – vai izdarīt bēdīgus secinājumus pēc rezultātiem: plūdiem. Ir zemnieki, kas ir ieguldījuši lielus līdzekļus un sakārtojuši meliorāciju, bet ja kaimiņi to nedara vai koplietošanas sistēma ciet – ūdens tāpat nekur tālu netiks. Secinājums ir viens – uz vieglu rezultātu un ātru uzlabošanos var necerēt, tam jābūt sistemātiskam, ilggadējam darbam, valstī jāsagatavo jaunie speciālisti, meliorācijas sistēmu atjaunošanu jāplāno kopīgi, lai ūdens no zemnieka meliorētā lauka pa koplietošanas sistēmu nokļūtu iztīrītā valsts nozīmes ūdens notekā. Pašvaldībām šeit būtu jāuzņemas koordinējoša loma, plānošanas dokumentos pievēršot vairāk uzmanības šim jautājumam. Diemžēl arī pašvaldībās daudzviet nav hidrobūvju speciālistu. Nav arī pārliecības, ka pēc sen neaktualizētiem standartiem un metodikām, pirms vairākiem gadu desmitiem plānotā meliorācija pēc rekonstrukcijas darbosies atbilstoši mūsdienu realitātei – klimata pārmaiņu radītajām ietekmēm.
Jāpiezīmē, ka Lauku atbalsta dienests no 7. novembra atver pieteikšanos atbalsta pasākumu programmai “Atbalsts ieguldījumiem lauksaimniecības un mežsaimniecības infrastruktūras attīstībā”, kurā pieejami 8 000 000 EUR, tai skaitā meliorācijas sistēmu pārbūvei un atjaunošanai. Tā ir laba iespēja, un līdzekļi pieejami fiziskām personām, juridiskām personām, lauku saimniecībām un arī pašvaldībām.
Situācija lauksaimniecībā plūdu skartajā reģionā
Lauku atbalsta dienests pēc apsekošanas par plūdos pilnībā bojā gājušiem atzinis 73 538 hektārus lauksaimniecības sējumu un stādījumu, 13 071 tonnas siena, 16 bišu saimes un stādījumus 850 kvadrātmetros segto platību. Kopējie aprēķinātie zaudējumi – 20 538 016 eiro. Tikai Daugavpils novadā vien plūdi zemniekiem nodarījuši ap 1,6 miljonus eiro lielus zaudējumus, no plūdiem cietuši vairāk kā 3 tūkstoši hektāru lauksaimniecības zemes, dažām lielajām saimniecībām applūduši pat 500 ha un vairāk.
14,87 miljoni eiro plūdu postījumiem
Pirms divām nedēļām (24.10.2017.) valdība akceptēja 14,87 miljonu eiro izmaksāšanu Latvijas lauksaimniekiem par plūdu postījumiem no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”, radušos zaudējumus sedzot tikai daļējā apmērā – 71,9% no faktiskajām izmaksām. Zīmīgi, ka izmaksājamās kompensācijas būs par 5% lielākas tiem lauksaimniekiem, kuri savus sējumus ir apdrošinājuši. Šādi valdība iezīmē pozīciju – ir jāveicina lauksaimnieku aktivitāti savu lauksaimniecības platību apdrošināšanā pret dabas izraisītiem riskiem. Arī zemnieku pārstāvji pozitīvi novērtē šo lēmumu.
Lauksaimnieki ir neapskaužamā situācijā
Visi saprot, ka lauksaimnieciskā ražošana ir pakļauta visdažādākajiem riska veidiem, bet vienlaikus tā ir arī uzņēmējdarbība – arī zemniekam ir jāmaksā nodokļi, saimniecības attīstībai var nākties izmantot kredītus, ir uzņemtas dažādas saistības – piegādes līgumi, Lauku atbalsta dienesta nosacījumi. Tādēļ šādā krīzes gadījumā lauksaimnieks nonāk neapskaužamā situācijā – lauku nevar novākt, raža iet bojā, piegādes nav iespējamas, naudas nav, krājas soda procenti par neizpildītām saistībām. Ārkārtas situācijas izsludināšana ļāva vienkāršot daudzas procedūras, arī pamatot maksājumu un piegāžu kavēšanos. Valdība papildus izplatīja aicinājumu Valsts ieņēmumu dienestam, kredītiestādēm un citām līguma attiecībās esošām personām nepiemērot soda sankcijas līgumsaistību neizpildīšanas gadījumā plūdos cietušajām personām (lauksaimniekiem). Arī no savas puses vēlos aicināt kredītiestādes un Valsts ieņēmumu dienestu arī pēc ārkārtas situācijas termiņa beigām izturēties ar izpratni katrā atsevišķā gadījumā.
Valsts ir kompensējusi lielu daļu zaudējumu, tomēr daudzas saimniecības uzskata, ka paies vairāki gadi, līdz varēs pilnībā atgūties no plūdu radītājiem zaudējumiem un atjaunot darbību iepriekšējā apmērā.
Apdrošināti ir vien 3,7% platību
Tādēļ varētu rasties jautājums, kādēļ gan ir tik zema lauksaimnieku interese par savu sējumu apdrošināšanu? Zemkopības ministrijas apkopotie dati liecina, ka Latvijā šogad apdrošināti ir vien 3,7% platību, un tieši Latgalē apdrošināti tikai 0,17% platību 18 saimniecībās. Pie tam jau vairākus gadus ir pieejams valsts un Eiropas Savienības atbalsts par ražas platību, dzīvnieku un augu apdrošināšanu 65% apmērā, ko var saņemt pēc pilnas polises apmaksāšanas. Salīdzinājumam var minēt, ka daudzās Eiropas Savienības valstīs tiek apdrošināta lielākā daļa kultivētās lauksaimniecības zemes, ir valstis, kurās apdrošināšana ir obligāta lauksaimniecības subsīdiju saņemšanai. To atbalsta Eiropas Savienības Kopējā lauksaimniecības politika, kurā iekļautas nostādnes risku mazināšanai.
Trūkst pārliecības, ka nelaimes gadījumā tiešām saņems palīdzību
Tad kādēļ gan mūsu zemnieki ir tik kūtri apdrošināt savus laukus? Atbilde ir – jo viņi nav pārliecināti, ka nelaimes gadījumā tiešām saņems reālu palīdzību. Apdrošināšanas nianses lauksaimniecības riskiem ir ļoti sarežģītas, ir daudzi nosacījumi un iespējas apdrošinātājam samazināt prēmijas izmaksu, turklāt noteikumi paredz, ka, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, netiek kompensēts viss lauks, bet tikai reāli zaudētais. Savukārt apdrošinātāju pārstāvji atzīst, ka sējumu apdrošināšana ir salīdzinoši jauns pakalpojums un ir jāveic daudzi piedāvājuma uzlabojumi, lai tas labāk atbilstu klientu vajadzībām. Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Jānis Abāšins vērtē – lai apdrošināšanas kompānijas piedāvātu kvalitatīvu produktu lauksaimniecībā, vajadzīgs lielāks zemnieku pieprasījums pēc tā: vismaz 20% platību būtu jābūt apdrošinātiem. Ja nav pieprasījuma, tad apdrošināšanas pakalpojums ir gan dārgs, gan nekvalitatīvs. Zemās klientu intereses dēļ sējumu apdrošināšanu piedāvā tikai daži apdrošinātāji.
Palīdzēs tikai sadarbība
Risinājums šeit ir tikai savstarpēja sadarbība, lai veicinātu labāku nosacījumu izstrādi sējumu apdrošināšanai un panāktu apdrošinātāju izpratni par lauksaimnieciskās ražošanas riskiem. Vēlos aicināt šajā darbā iesaistīties arī pašvaldības, jo īpaši Latgales plānošanas reģiona un Latvijas pašvaldību savienības līmenī – veidot diskusiju platformu starp apdrošinātājiem, zemniekiem, Zemkopības ministrijas iestādēm un citām ieinteresētajām pusēm.
