ASV eksperti un autoritatīvā žurnāla Foreign Affairs autori apspriež Krievijas vadības iziešanas no kara scenārijus
Politiķi un eksperti par gaidāmajām Putina varas beigām sāka runāt ne uzreiz pēc tam, kad kļuva acīmredzama Kremļa stratēģijas “zibenskara” neveiksme ar Kijivas ieņemšanu un varas maiņu Ukrainā.
Par pirmo zvanu var uzskatīt ASV prezidenta Džo Baidena teikto 26. martā Polijā pēc tikšanās ar ukraiņu bēgļiem. Baidens toreiz sacīja, ka Putins “nevar palikt pie varas”. Prezidenta vārdi acīmredzot jāuzskata par morālu vērtējumu, jo viņa komentāros bija arī atsauce uz Putinu kā uz “miesnieku”, toreiz rakstīja Reuters.
Daži Vašingtonas politiķi, piemēram, republikāņu senators Robs Portmens, turpmākajās dienās centās ASV nostāju padarīt niansētāku. Taču pats prezidents Baidens šo tēmu tobrīd neattīstīja, aprobežojoties ar zemu “nē”, atbildot uz žurnālista tiešu jautājumu par to, vai viņš aicina nekavējoties mainīt režīmu Krievijā.
Džo Baidenam ir bagāta pieredze saziņā ar Kremli: pirmās oficiālās sarunas ar krieviem viņš aizvadīja tālajā 1979. gadā – ar Brežņevu, Kosiginu un Gromiko: viņam ir ar ko Putinu salīdzināt.
29. septembrī žurnāls Newsweek publicēja Viljama Ārkina rakstu : “Baidens domā, ka ar kodolenerģiju nesaistīti draudi apturēs Putinu. Viņa militārpersonas tā nedomā”. Tur to pasākumu sarakstā, ko ASV varētu veikt, reaģējot uz Krievijas kodolieroču izmantošanu, bija ietverta frāze, kuru Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs, šķiet, tikai kādu citu dienu, pēc trim mēnešiem, izlasīja: “Militārie avoti vēsta laikrakstam Newsweek, ka delikāti soļi tiek veikti saistībā ar kodoldraudiem… bet ar kodolenerģiju nesaistītas militārās iespējas – konvencionālo ieroču izmantošana un speciālās operācijas, kā arī kiberuzbrukumi un uzbrukumi kosmosā – ir prioritāri, tostarp ”Kremļa virsotnes nociršanas trieciens”.
27. decembrī Lavrovs nez kāpēc atcerējās šo žurnālistisko tekstu, kas nepauda nekādu oficiālu nostāju un jau sen bija aizmirsts: “Vašingtona gājusi vistālāk: tur dažas “nenosauktās amatpersonas” no Pentagona tiešām draud ar “galvas nociršanu triecienu” Kremlim, patiesībā mēs runājam par Krievijas valsts galvas fiziskas likvidēšanas draudiem”.
Kas ir mainījies trīs mēnešu laikā? Publiskā diskusija par Putina aiziešanu no skatuves ir kļuvusi par ikdienu ļoti daudziem ekspertiem. Turklāt jautājums tiek apspriests ne tik daudz saistībā ar kādu konkrētu personu, bet gan saistībā ar Krievijas izstāšanos no tās uzsāktā kara, kas savukārt varētu novest pie varas maiņas Kremlī.
Simtgade nenotika
“Krievijas prezidenta Vladimira Putina karam Ukrainā vajadzēja būt viņi vainagojošajam sasniegumam, demonstrējumam, cik tālu Krievija ir tikusi kopš padomju impērijas sabrukuma 1991. gadā,” raksta Liāna Fiksa, Ārējo attiecību padomes biedre un Maikls Kimmedžs, vēstures profesors Amerikas Katoļu universitātē, savā rakstā: “Putina pēdējā kauja. Krievijas sakāves apsolītais un briesmas” (Putin’s Last Stand. The Promise and Peril of Russian Defeat) žurnālā Foreign Affaires.
Domājams, ka Putins vēlējies atzīmēt PSRS izveidošanas 100. gadadienu (2022. gada 30. decembrī), izveidojot jaunu “impēriju”, pievienojoties Krievijai ar vismaz atņemtu neatkarību Ukrainai. “Viss izvērtās savādāk. Aiz tā esošā politiskā sistēma izrādījās nespējīga mācīties no savām kļūdām, raksta Foreign Affaires autori. – Krievija virzās uz sakāvi. Mazāk skaidrs ir tas, kāda veida būs sakāve.
Sakāve nozīmētu Putina dienaskārtības atcelšanu, viņa laika beigas (eksperti izvairās no vārda “laikmets”), līdz ar to viņa politisko nolemtību. Acīmredzami, ka neviens no ekspertiem nenolaižas līdz šīs loģiskās līnijas ikdienas un sazvērestības pagarinājumiem.
“Pirmais un vismazāk iespējamais scenārijs ir tāds, ka Krievija samierināsies ar savu sakāvi, pieņemot sarunu ceļā panāktu izlīgumu ar Ukrainas nosacījumiem.” Autori šādu scenāriju uzskata par maz ticamu un tieši Vladimira Putina personības dēļ, taču potenciāli izdevīgu Krievijai: “Krievijas valdība Putina vai viņa pēcteča vadībā pat varētu mēģināt glābt Krimu… Lai saglabātu seju valsts iekšienē, Kremlis varētu paziņot, ka gatavojas ilgstošai spēlei Ukrainā, atstājot atklātu iespēju papildus militāriem iebrukumiem. Viņš savās neveiksmēs varētu vainot Rietumus, argumentējot, ka tieši NATO ieroču piegādes, nevis Ukrainas griba pretoties, liedza Krievijai uzvarēt.
Taču ir svarīga nianse: “Lai šī pieeja iegūtu apstiprinājumu režīmā,” uzsver eksperti, “stingrās līnijas piekritēji – iespējams, arī pats Putins – ir jāatstumj. Tas būtu grūti, bet ne neiespējami.” Tātad arī šis, vismaigākais Krievijas scenārijs, paredz Putina aiziešanu no publiskās skatuves.
Šāds “saudzējošs” ceļš Krievijai pavērās pirmajos trīs kara mēnešos: uz Baltkrievijas robežas, bet pēc tam Stambulā, vēl ritēja Ukrainas un Krievijas sarunas. Taču laiks tika zaudēts, Bučā un citās pilsētās pastrādātie kara noziegumi, agresīvā Krievijas retorika, tostarp kodolieroču, eskalācija līdz raķešu uzbrukumiem civilajai infrastruktūrai padarīja šo scenāriju neiespējamu. Par ko, starp citu, tieši runāja Ukrainas puse. “Līderis, kas ir mazāk nepiekāpīgs par Putinu, būtu varējis pamudināt Ukrainu apsvērt sarunas,” norāda autori, taču Putins ir pārāk neelastīgs.
Otro Putina sakāves scenāriju Foreign Affaires raksta autori saista tieši ar neveiksmīgo kara eskalāciju: “Kremlis nihilistiski centīsies paildzināt karu Ukrainā, vienlaikus izvēršot neatzītu sabotāžas aktu kampaņu. valstīs, kas atbalsta Kijivu, un pašā Ukrainā. Sliktākajā gadījumā Krievija varētu veikt kodoltriecienu. Tad karš pāraugs tiešā militārā konfrontācijā starp NATO un Krieviju… kas paātrinās Krievijas sakāvi.
Eksperti labi apzinās Krievijas režīma maiņas nozīmīgo lomu kara izbeigšanā: “Galīgais scenārijs būtu sakāve režīma sabrukuma rezultātā, un izšķirošās cīņas nenotiktu Ukrainā, bet gan Kremļa zālēs vai Maskavas ielās. Foreign Affaires autori cer, ka “krievi turpinās soļot aiz sava neveiklā cara tikai līdz noteiktam brīdim. Lai gan Putins ir ienesis Krievijā “politisko stabilitāti” – vērtīgu lietu stāvokli, ņemot vērā pēcpadomju gadu sarāvumus, viņa pilsoņi var vērsties pret viņu, ja karš novedīs pie plašiem liegumiem… Valsts apvērsums, kam seko pilsoņu karš atkārtos to, kas notika pēc tam, kad boļševiki sagrāba varu 1917. gadā un pasteidzināja Krievijas izkļūšanu no Pirmā pasaules kara.
Galma apvērsums?
Pirmo lomu autori atvēl “galma apvērsumam”, nevis klasiskajai revolūcijai, jo krievu spēja uz to izraisa viņos skepsi: “Pagaidām krievu publika nav pacēlusies pretoties karam. Krievi var būt skeptiski pret Putinu un neuzticēties viņa valdībai. Bet viņi arī nevēlas, lai viņu dēli, tēvi un brāļi kādam zaudētu kaujas laukā. Pieraduši pie gadsimtiem ilgā lielvaras statusa un izolēti no Rietumiem, vairums krievu nevēlētos, lai viņu valsts paliktu bez būtiskas ietekmes Eiropā.
Liāna Fiksa un Maikls Kimmedžs apsver klasisku Putina gāšanu. Tas var būt daudzu sapnis, taču “izredzes, ka prorietumniecisks demokrāts kļūtu par nākamo Krievijas prezidentu, ir izzūdoši mazas. Daudz ticamāks ir putinisma stila autoritārs līderis… Divi iespējamie pretendenti ārpus tradicionālajām elites struktūrām ir ”Vāgnera” PMK vadītājs Jevgeņijs Prigožins, kas piegādā algotņus karam Ukrainā, un Ramzans Kadirovs, Čečenijas Republikas vadītājs. Viņiem var rasties kārdinājums atbrīvoties no Putina varas vertikāles paliekām, veicinot iekšējās cīņas režīma iekšienē, cerot nodrošināt sev vietu jaunās varas struktūras centrā pēc Putina aiziešanas.”
Iespējams, ka tieši tāpēc, lai iebiedētu Rietumus ar šīm marginālajām figūrām, Putins pieļāva to pastāvēšanu publiskajā telpā: uz viņu fona viņš var šķist cienījamāks un pat uz sarunām spējīgs cilvēks.
Pēc Putina aiziešanas būs grūti nodrošināt politiski leģitīmu varas pēctecību: “Līderis ārpus varas vertikāles varētu izbeigt karu un domāt par attiecību uzlabošanu ar Rietumiem.”Krievijā tādu cilvēku vai nu nav, vai arī viņi ir atstumti un diskreditēti iedzīvotāju acīs. Bet līderim, kurš nāk no Putina Kremļa, nebūtu citas izvēles, kā vien kļūt par “putinistu pēc Putina”, lai apmierinātu tautas cerības”, saka eksperti.
Feodālisms?
Sliktākajā (vai labākajā?) gadījumā “Putina krišana var izraisīt pilsoņu karu un Krievijas sabrukumu. Par varu notiks strīds augšgalā, un valsts kontrole būs sadrumstalota visā valstī. Šis periods var būt Juku laika (Smutnoje vremja 1598.-1618.gads) atbalss, – eksperti atsaucas uz seno Krievijas vēsturi. “Krievi šo laikmetu uzskata par pazemojuma periodu, no kura vajadzētu izvairīties par katru cenu.”
Autori ir ļoti skeptiski par iespējamību, ka Rietumi atbalstīs šādu scenāriju. Galu galā pēkšņā Krievijas zemes nogruvuma vājināšanās izraisīs vairākus procesus daudzos reģionos: “Moldovā var atdzimt un saasināties vecie konflikti”, “Ankara var aktīvāk atbalstīt savu partneri Azerbaidžānu pret Armēniju”, “Turcijai būtu pamats stiprināt savu militāro klātbūtni Sīrijā. Krievijas aiziešana “atstās iespaidu uz konfliktiem visā pasaulē, tostarp Āfrikā un Tuvajos Austrumos, nemaz nerunājot par Eiropu”, Rietumiem būs steidzami jākonkurē ar Ķīnu, kas gandrīz noteikti steigsies aizpildīt vakuumu Vidusāzijā.
Tādējādi “nekārtības Krievijā var radīt nestabilitātes virpuli, izraisot reģionālo karu, migrantu plūsmu un ekonomiskās nenoteiktības kaskādi. Jautājumu par to, vai Rietumi tam ir gatavi, eksperti plaši apspriež. Un atbilde uz to būtībā ir atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu: kā Putins aizies?
Trešā scenārija draudiem galveno uzmanību pievērsa Džordža Vašingtona universitātes Eiropas, Krievijas un Eirāzijas studiju institūta direktore Marlēna Laruela rakstā “Putina karš un Krievijas sabrukuma briesmas”.
1991. gadā Rietumiem jau bija pieredze darboties līdzīgos apstākļos, kad pēc PSRS sabrukuma daļa no tās kodolarsenāla varēja palikt ārpus centrālās valdības kontroles. Tolaik Rietumi visos iespējamos veidos veicināja kodolieroču konsolidāciju viena līdera – Krievijas – rokās. Pretī citām valstīm, tostarp Ukrainai, bija jāsaņem “drošības garantijas”, īpaši pamatojoties uz tagad bieži pieminēto “Budapeštas memorandu”…
Tomēr Marlēna Laruela vēlreiz brīdina: “Krievijas sabrukums būtu katastrofāls starptautiskajai drošībai. Rietumu politiķiem nevajadzētu iekrist slazdā, jaukt politisko emigrantu radikālos izteikumus ar Krievijas pilsoņu uzskatiem, kas ir daudz smalkāki. Būtu nepareizi uzskatīt, ka pilnvarotas minoritātes automātiski palīdzēs izveidot Rietumu normām atbilstošāku Krieviju. Etniskās minoritātes nav vairāk tendētas uz demokrātiju, cilvēktiesībām, labu pārvaldību un prorietumniecisku liberālismu nekā krievu etniskais vairākums,” sacīja Laruela. Viņa nedomā, ka valsts suverenitātes iegūšana Krievijas nacionālajām autonomijām palīdzēs tām attīstīties, gluži pretēji, tas “atgrūdīs reģionus ar etniskajām minoritātēm vēl tālāk”.
Laruela apzinās, ka “galvenā kultūras plaisa Krievijā ir nevis starp etniskajiem krieviem un nacionālajām minoritātēm, bet gan starp lielām pilsētu teritorijām un pārējo valsts daļu: rūpnieciski nomāktiem reģioniem, lauku provincēm”, tomēr produktīva ideja ir sadalīt valsti saskaņā ar sociālekonomiskajiem kritērijiem (piemēram, pa federālo apgabalu robežām) – tas nenoved līdz galam.
Arī Marlēna Laruela baidās no nekontrolētiem militāriem konfliktiem un brīdina: “Krievijas sabrukuma idejas popularizēšana ir nepareiza stratēģija, kuras pamatā ir zināšanu trūkums par to, kas satur Krievijas sabiedrību… Krievijas sabrukumam būtu postošas sekas starptautiskā drošība. Sabrukums izraisītu vairākus pilsoņu karus. Jaunās valstis cīnīsies viena ar otru par robežām un ekonomiskajiem aktīviem. Maskavas elite, kas kontrolē milzīgu kodolarsenālu, reaģēs ar vardarbību uz jebkuru separātismu. Autore neapsver variantu, kurā “Maskavas elitei” šāda iespēja tiks liegta.
2023. gads
Ukrainas kara beigas, Putina un ar viņa vārdu saistītā laikmeta aiziešana no vēstures skatuves var notikt jau tuvākajā gadā. Tam nepieciešama dziļa un tālredzīga Rietumu analīze. Liāna Fiksa un Maikls Kimmedžs notiekošo redz tieši vēsturiskā perspektīvā: “Pēdējo simt plus gadu laikā divas reizes – 1917. un 1991. gadā – toreizējās Krievijas valstiskuma versijas sabruka. Un divreiz atjaunojās. Ja Krievijas vara mazinās, Rietumiem vajadzētu izmantot šo iespēju, lai radītu apstākļus Eiropā, lai aizsargātu NATO dalībvalstis, sabiedrotos un partnerus. Krievijas sakāve dos daudz iespēju, bet arī daudzus kārdinājumus. Viens no šiem kārdinājumiem būtu cerība, ka sakautā Krievija pazudīs no Eiropas. Nē: kādu dienu viņa atkal paziņos par sevi un aizstāvēs savas intereses un uz saviem noteikumiem.
Viena no labākajām mūsdienu sovjetologēm Fiona Hila, Brūkingsas institūta zinātniskā līdzstrādniece, ASV Nacionālās drošības padomes vecākā direktore Eiropas un Krievijas jautājumos, savā kopīgajā rakstā ar Andželu Stentu, Džordžtaunas universitātes emeritēto profesori, tajā pašā Foreign Affairs raksta: “Vladimirs Putins ir apņēmības pilns veidot nākotni tā, lai tā izskatītos kā pagātnes versija. Viņš iebruka Ukrainā nevis tāpēc, ka jutās apdraudēts no NATO paplašināšanās vai Rietumu “provokācijām”. Viņš pavēlēja veikt “īpašo militāro operāciju”, jo uzskata, ka Krievijai ir Dieva dotas tiesības pārvaldīt Ukrainu, iznīcināt valsts nacionālo identitāti un integrēt tās iedzīvotājus “Lielajā Krievijā”. (The World Putin Wants. How Distortions About the Past Feed Delusions About the Future. Foreign Affairs. September/October 2022)
Fiona Hila faktiski pieliek punktu Putina aiziešanas “līgumiskajiem” scenārijiem: “Putina mērķis nav sarunas, bet gan Ukrainas kapitulācija. Par spīti dažu aicinājumiem panākt vienošanos sarunu ceļā, kas ietvertu Ukrainas teritoriālās koncesijas, Putins, šķiet, nav ieinteresēts kompromisā, kas atstātu Ukrainu kā suverēnu, neatkarīgu valsti – neatkarīgi no tās robežām. Putinam ukraiņi ir nacisti, jo atsakās atzīt, ka ir krievi.
29. decembrī, PSRS izveidošanas simtgades priekšvakarā, Krievija atkārtoti izšāva vairākus desmitus raķešu uz civilajiem enerģētikas un infrastruktūras objektiem Ukrainā. Pasaules vēsturē šādiem raķešu triecieniem nav analogu – to apjoma un jo īpaši mērķu īpašību ziņā. Tas novelk līdz grēcīgam pamatam daudzu ekspertu argumentus par to, kā Putins aizies un kāda būs pasaule pēc kara.
Šajā sakarā norādoši ir Maikla Makfola, ASV vēstnieka Krievijā 2012.–2014. gadā, Stenfordas universitātes profesora un darba grupas par sankcijām pret Krieviju (“Jermaka-Makfola grupa”) līdzpriekšsēdētājam: “Es neesmu uztraucies par kontrolētu izeju no situācijas (off rampas) Putinam. Mani neuztrauc smagais apvērsums Krievijā. Mani neuztrauc haoss Krievijas iekšienē. Mani neuztrauc Krievijas Federācijas sabrukums. Esmu noraizējies par notiekošo Krievijas okupāciju Ukrainā. Tādējādi, lai kāda būtu Putina aiziešana un, kad tā notiktu, pirms tam pasaulei būs jāatrisina daudzas problēmas: diemžēl, galvenokārt militāras.
